Lai bērns varētu saprast šo pasauli, tam fatāli ir nepieciešami 2 vecāki – tētis un mamma. Nepārprotiet, tas nav messidžs tām māmiņām, kas ir palikušas vienas, bet tām, kas apsver ideju pamest to āzi un ‘celt’ bērnu pašai.

Ja bērns aug nepilnā ģimenē, viņš izaugs nevesels.

Protams, nekā traģiska… Viņš vienkārši būs tāds, kādi esam mēs – un mēs esam slimi… Mēs esam psihi. Mums reāli vajag palīdzību.

Bērns vislabāk mācās no saviem vecākiem – viņš redz kā tēvs pilda savu lomu un mamma – savu.

Kā bērnam var kaut ko iemācīt? (Un vai vajag mācīt bērnam kārtot māju?)

Piemēram, lai bērns iemācītos braukt ar riteni, viņam vajag… riteni… Un ko vēl? Jo tehniski jau nav pārāk grūti iemācīties braukt ar riteni, ja tu to vēlies…

VAJAG VĒLĒTIES. Un, lai šī vēlēšanās rastos, ir vajadzīgs, lai viņš redz, ka tie cilvēki, ko viņš mīl un ciena, brauc ar riteni.

Tieši tāpat ir ar mājas kārtošanu. Bērnam nevajag stāstīt, ka viņam vajag kaut ko kārtot -vajag ar prieku kārtot pašam un tad agrāk vai vēlāk bērns arī kārtos.

Tad ir divas iespējas (un tas ir atkarīgs no vecākiem): vai nu viņš kļūs par pieaugušo, kas ar prieku kārtos savu māju, vai arī par vecāku, kas piļīs savu bērnu.

Bērnam nevajag mācīt kārtot māju!!! Tava māja – tu arī kārto!

Vai tiešām tu domā, ka tavs bērns ir debīls un viņš neiemācīsies novākt traukus pats, ja tu viņu pie tā nepieradināsi???

Traukus mājās ir jāmazgā mammai par visiem ģimenes locekļiem, jo tas ir viņas svētais pienākums. Tieši tāpat kā tēva pienākums ir noasfaltēt pagalmu, ja rodas tāda vajadzība.

Vienkārša shēma, kā jānotiek bērna apmācībai:

Lai meitene varētu kaut ko iemācīties, viņai ir jāredz, kā šo lietu dara mamma un kā uz to reaģē tētis… Mamma izdara, bet tētis – apbrīno, izsaka komplimentus, samīļo, dāvina dāvanas. Un meitene vienkārši uz šo noskatās.

Tad viņa saprot, ka, lai pret mani izturētos ar šādu mīlestību, man ir jābūt tādai kā mamma. Tas arī viss.

Tad viņai kādreiz būs sava ģimene un viņa ar lielāko prieku tīrīs māju, mazgās traukus utt.

Un to viņa iemācīsies pati bez desmitiem gadu ikdienas treniņu.

Jūs taču radījāt bērnus ne tādēļ, lai ar viņiem traukus mazgātu, vai ne???

Gluži tāpat mācās arī puisis. Viņš redz, ko dara tētis, un to, kā mamma uz to reaģē.

Piemēram, ja jūs vēlaties dēlam iemācīt celt žogu. Te būs instrukcija, kas tēvam būtū jādara:

1. Saģērbieties atbilstošās drēbēs un paņemiet instrumentus, tad paprasiet savam dēlam atnākt jums palīgā.
2. Sāciet celt žogu.
3. Dēlam nav jāpiedalās žoga celšanā, bet vienkārši turpat kaut kur jābūt.
4. Ik pa laikam paprasiet viņam padot jums naglu. Pārējā laikā viņš var vienkārši sēdēt zālītē vai darīt jebko, ko viņš grib. Atceries – viņam nav reāli jāpalīdz žoga celšanā ar savu fizisko darbu.

Jā. Arī ja viņam jau ir 12 gadi.

Kas jādara mammai:

1. Viņai ik pa laikam ir jāiznāk ārā un jābrīnās, cik gan ātri top šis burvīgais žogs.
2. Viņai jāizsaka tēvam komplimenti, cik viņš ir saimniecisks.
3. Viņai jāprasa, vai gadījumā nevajag strādnieciņiem atnest padzerties.
4. Tad viņa liek viņiem pasteigties, jo tūlīt būs galdā pusdienas 3 kārtās un vēl pirms tam visiem jāpaspēj ieiet dušā.

Dušā iet tētis, nomazgā sviedrus; dušā ieiet dēls, tāpat vien.

Tad pie galda mamma slavē savus vīriešus…

ŠAJĀ MIRKLĪ JŪS VARAT SĀKT UZSKATĪT, KA DĒLS JAU MĀK CELT ŽOGU.

Ja tētis rīkosies citādāk – reāli liks bērnam palīdzēt, pārmetot, ka tam kaut kas nesanāk pietiekami labi, vai to, ka bērns reāli negrib to darīt…

Ja mamma rīkosies citādāk – nāks ārā un stāstīs, cik šķībs ir žogs un ka tētim rokas no dibena aug, un ka viņš visu sačakarē, kā jau parasti…

…tad bērns droši vien ienīdīs žoga celšanas procesu līdz mūža galam.

Apmācība nav par prasmju iegūšanu, bet par motivācijas iegūšanu.