Pirms kāda laika es biju neapmierināta ar savu dzīvi. Neskatoties pat uz to, ka esmu liela veiksminiece – man ir sava ģimene, dzīvesvieta, ko turpinu labiekārtot, savs neliels biznesiņš, kas pēc manām sajūtām un cilvēku atsauksmēm arī nes labumu kādam. Pati esmu pa lielam vesela un man pat ir kaut kādi augstāki mērķi! Bet man pietrūka kāds puzles gabaliņš – kaut kas, kādēļ celties no rīta pirms ir piecēlušies visi pārējie, kaut kas, kas mani aizdzītu trešdienas vakarā uz jogas nodarbību, kaut kas, kas dotu man atbildi uz jautājumu, ko es pat nespēju noformulēt, un galu galā – kaut kas, kas varētu uzģenerēt manī iekšā prieka sajūtu, lai es beidzu savā bezspēkā pieprasīt to no pārējiem. Ko tur liegties… Arī par savām attiecībām ar vīru es tajā brīdī nebiju sajūsmā.

Kādu dienu es nejauši (cik nu nejauši notiek lietas…) uzskrēju uz ielas savam vecam draugam, ko nebiju satikusi vairākus gadus un mēs sarunājām satikties.

Mēs satikāmies un, kā jau draugu starpā tas notiek, es izgāzu uz nabaga cilvēku visas savas bēdas, uz ko, kā jau vīrietis, mans draugs sāka piedāvāt man situāciju risināt. Taču tam gatava es nebiju. Līdz vienam brīdim.

Pēc divām stundām sarunas es jau acīmredzot biju izstāstījusi visas problēmas, kas atradās manas apziņas augšējā slānī. Tad nu es atkal iesāku… „Man nepatīk tas, ko es daru.” Jā, es it kā esmu savā vietā un es nemitīgi pilnveidojos, bet tas nedod vēlamos rezultātus ne emocionāli, ne materiāli.

Manam draugam atbilde nebija jāmeklē nekur tālu, jo tieši nesen viņš bija gājis cauri ļoti līdzīgai situācijai, un, lūk, ko viņš bija sapratis:

„Informācija, kas ir pieejama visiem, tas ir viens līmenis, augstāk par kuru uzlēkt nevar, ja vien Tu nezini pāris sīkumus. Jo starp veiksmīgu un ne-līdz-galam-veiksmīgu cilvēku jebkurā jomā nav tik ļoti lielas atšķirības. Abi dzīvo vai strādā, vadoties pēc līdzīgiem principiem. Atšķirība ir DAŽAS SĪKAS NIANSES, kuras ļauj Tev tikt nākamajā līmenī.”

Tā nu viņš man ieteica vienu materiālu, kas man pēkšņi salika visu pa plauktiņiem…

Es sapratu, ka viss mans slinkums, nespēks, pretenzijas attiecībās, kopēja neapmierinātība ar situāciju, sajūta, ka kaut kas pietrūkst pilnīgai laimei, kas rezultējas ar kaunpilno apgalvojumu ‘man nepatīk mana dzīve’, bija viena iemesla dēļ – es nejutos realizējusies darbā.

(Iespējams korektāk to būtu saukt par misiju vai realizēšanos sociumā.)

Piemēram, sakarā ar problēmām attiecībās draugs man ieteica sākt ar sevi un aiziet pie psihoterapeita. Tā nav slikta doma! Taču tobrīd man bija ierobežoti līdzekļi un laiks, un es ne uz mirkli neapsvēru iespēju tos novirzīt uz attiecību risināšanu. Kamēr, kad viņš ieteica kursus, kas palīdzēs manā darbā, es burtiski aizdegos – es zināju, ka man to vajag un man bija vienalga, cik tas maksā. Jo es nespēju būt mierīga iekšēji un enerģiska ārēji, kad jūtu, ka kaut ko nedaru pareizi. Es izniekoju savu laiku lieki. Zogu to pati no sevis. Un laiks ir nauda. Un par naudu var aizbraukt ceļojumā. Kaut vai.

Tas mani uzvedināja uz domu, ka tik daudzas lietas no tā, ko mēs uzskatam par svarīgām, lai būtu realizējušies, izriet tieši no pamatotas pārliecības, ka esi savā vietā un ej pareizā virzienā, un mūsu iekšējas sajūtas, ka šīs pamatojums ir patiess…

Lielākā daļu cilvēku vēlas atrast dzīvē darbu, kas ļautu viņiem realizēties visos līmeņos.

Tas dod apmierinātību ar sevi, kas ir svarīgs priekšnosacījums, lai veidotu harmoniskas attiecības.

Savukārt realizēšanās savā darbā potenciāli var dot, pirmkārt, panākumus tajā. Un tas nozīmē – lielāku atalgojumu, – kas attiecīgi dod iespēju strādāt mazāk un vairāk laika veltīt saviem mīļajiem, vai vienkārši aizbraukt ceļojumā vai uztaisīt remontu, vai ieguldīt sevis pilnveidošanā.

Saprašana par to, kas ir mana vieta šajā dzīvē, dod ilgtermiņa motivāciju, kura dod enerģiju celties no rīta, un pārliecību, ka tas patiesi ir mans ceļš, kas dod drosmi un spēku tikt galā ar grūtībām, no kurām nav pasargāts neviens.

Un visbeidzot tas dod iespēju uzlabot šo pasauli, uz kuru esi ieradusies ar savu unikālu misiju.