Nav jēgas krāt mantu un naudu, to, kā tautā saka, cilvēks sev līdzi kapā paņemt nevarēs. Savukārt, ja cilvēks sevī būs attīstījis kaut kādas rakstura īpašības, ieradumus, tos tam neviens atņemt nevarēs. Ja mēs pieņemam, ka kāds cilvēks nodzīvo gana cienīgu dzīvi, lai pārdzimtu atkal cilvēka ķermenī, tad sanāk kā datorspēlē – viņš sāks jau no līmeņa, kur pabeidza savu attīstību. Ja viņš ir iemācījies mīlēt sportu, arī nākamajā dzīvē viņš būs aktīvs, sportisks, labā formā, ja ir iemācījies piedot, tad arī jaunajā ķermenī nebūs jāapvainojas, jātur ļauns prāts, ja ir iemācījies ievērot režīmu, tad piedzims par cīruli, nevis pūci, ja ir iemācījies ticēt augstākiem spēkiem, tad cilvēks vienmēr iekšēji ticēs, ka ir kaut kas vairāk, – viņam nevajadzēs pierādījumus. Un otrādi – ja cilvēks šajā dzīvē būs iemācījies mācīties, sasniegt mērķus, bet mīlēt, cienīt cilvēkus nebūs iemācījies, tad viņš piedzims sievietes ķermenī.

Ja cilvēks šajā dzīvē neievēro rakstītos un nerakstītos esošos likumus, tad pastāv iespēja, ka savā nākamajā dzīvē viņš piedzims dzīvnieka ķermenī. Un viņa vēlmes tiks ņemtas vērā! Ja cilvēks gribēja visu laiku gulšņāt, tam iedos lāča ķermeni, lai tas var pusgadu no vietas gulēt, ja gribēja nodarboties ar seksu, tam iedos pērtiķa ķermeni, jo tie vairojas daudz ātrāk un efektīvāk, ja cilvēkam ir paticis daudz atpūsties, tam iedos kaķa ķermeni, ja patika peldēt, iedos delfīna ķermeni, gribēja lidot, iedos ērgļa ķermeni, garšoja ēst gaļu, iedos tīģera ķermeni, vēlējās skriet visu laiku, dabūs kāmīša ķermeni.

Cilvēks ir atnācis uz šo pasauli attīstīties garīgi. Un viņa ķermenis viņam nav iedots nejauši. Mums katram atkarībā no dzimuma ir jāattīsta noteiktas īpašības! Der atcerēties, ka vīrieši un sievietes ir ļoti atšķirīgi.

Sieviešu un vīriešu veselība un personīgā attīstība ir lielā mērā atkarīga no smalkajā ķermenī esošo kanālu harmoniskas darbības. Tas nozīmē, ka sievietei būtu jāattīsta sievišķās īpašības, tādējādi aktivizējot kreisajā pusē esošo kanālu. Ja sieviete enerģiju novirza uz labo pusi, tad sākas problēmas.

Sieviete ir radīta attiecībām, ģimenei. Tur viņa atstrādā savu smago karmu un turpat saņem laimi. Tā dzīvē nu ir iekārtots – kur ir visvairāk prieka, tur arī visvairāk ciešanu. Un Vēdas runā par to, ka tikai tad, ja attiecības un ģimene ir sievietei prioritāte, tā ilgtermiņā var būt fiziski un psihiski vesela. Taču mūsdienās tiek kultivēta vīrišķo īpašību attīstīšana. Uzdevumu paveic bērnudārzs, skola, augstskola, darbs… Enerģija aiziet uz labo pusi. Kārnas, bālas, ar hormonālām un ginekoloģiskām problēmām, neprecētas – tāds diemžēl ir rezultāts.

Sievietes un vīrieši degradējas atšķirīgi. Sievietes visbiežāk degradējas strādājot.

Lai cik grūti arī kādreiz būtu, tomēr darbā sievietei ir viegli, jo tā nav viņas teritorija. Tieši tādēļ sievietēm darbā ir vieglāk pielāgoties citiem, atrast kompromisus. Un kādi mājās kompromisi? Tie, kam ir pieredze, tie zina – mājās viss notiek tā, kā grib sieviete. Tapetes ar puķītēm, gulta mīksta…

Sieviete nav radīta darbam. Kādas ir sievietes prasības pret darbu? Lai ir blakus normāla vieta, kur paēst, lai var parunāties, lai ar kolēģiem un vadību ir normālas ATTIECĪBAS… Šim prasībām ar darbu kā tādu nav nekādas saistības! Darbs viņai ir vajadzīgs tādēļ, lai varētu atpūsties no ģimenes dzīves.

Kad sieviete darbam pievērš pārāk lielu nozīmi, notiek sekojošais:

Sākumā viņa daudz strādā, darbs viņai padodas un ļoti patīk. Palēnām uzkrājas nogurums, strādāt kļūst arvien grūtāk, rodas sajūta, ka darbs tai ir apnicis, un liekas, ka tas ir dēļ tā, ka šī profesija vai darba vieta nav viņai piemērota. Tad viņa nomaina darbu vai specialitāti, un tā pa apli līdz bezgalībai.

Sievietei ir jābūt sievietei. Tai ir jāmācās mīlēt un jāmācās uzturēt tuvas attiecības – jāapsveic visi svētkos, jāzvana, jāraksta vēstules, jāprasa, kā iet, jārunā par savām sajūtām. Noteikti ir daudzas sievietes, kurām tas ir ‘iekšā’, bet arī lielai daļai šķietami tik vienkārši uzdevumi ir grūti paveicami. Ir sievietes, kurām ir vieglāk pāriet otrā ielas pusē, nekā sasveicināties ar pretī nākošu vecu paziņu, kurām kartiņu sūtīšana sociālos tīklos, apsveicot kādu svētkos, šķiet pilnīgs absurds, un kuras labprātāk uzraksta biznesa plānu nekā saslauka grīdu. Jāsaka godīgi, ka arī mani diez vai ieinteresētu vēdiskā tradīcija, ja dziņa pēc sasniegumiem nekaitētu manai veselībai, tādēļ arī jūtos tiesīga runāt par šīm tēmām – man šis nav teorētisks materiāls, bet gan reāla dzīves pieredze.