1000 vārdi par laimi

1000 vārdi par laimi

Iet tumšā vakarā pa ielu vīrietis un redz, ka cits vīrietis zem apgaismojuma staba kaut ko cītīgi meklē. Viņš pienāk un prasa:

-Vai esi te kaut ko pazaudējis?

Šis saka:

-Nē, pazaudēju tur aiz garāžām.

-Bet kādēļ meklē šeit?

-Nu kā? Te taču ir gaišāks!

Pamācoša anekdote, kas lieliski raksturo to, kā vairums cilvēku meklē laimi.

Pirmais un svarīgākais, kas jāizdara, lai atrastu laimi, ir jāsaprot, kur tā ir, kur rodas un kas to dod. Diezgan loģiski taču ir tas, ka, ja vēlies naudu, tad ir jākalpo savam priekšniekam. Bet kam ir jākalpo, ja gribas laimi?

Ceļš pie laimes ved caur ilūziju sagraušanu

Laime nerodas no ārējiem apstākļiem, bet mūsos iekšā. Kā mēs jūtamies, no mums nav atkarīgs. Dažreiz esi priecīgs neskatoties uz daudzām ķibelēm, dažreiz foršā dienā tāpat sēž kāda skumja iekšā. Tātad tā laimes sajūta mums vai nu tiek iedota vai netiek iedota. Tāpēc pieņemsim, ka ir viens liels laimes un miera, un piedošanas avots. Tam avotam tāpat kā jūsu priekšniekam, kas dod jums naudu, iespēju nopelnīt, ir pret jums zināmas prasības – jums ir jāpilda savi pienākumi, kas izklāstīti darba līgumā vai ir atrunāti. Un tie pienākumi nav piemeklēti jums individuāli, balstoties uz jūsu personīgo dzīves pieredzi un skatījumu uz lietām.

Tas nav pareizs apgalvojums, ka mūsu pieredze taisa mūs tādus, kādi esam. Tas ir mūsu izdzīvošanas instinkts – tieksme pēc laimes un bailes no sāpēm. Un zināšanu trūkums par to, kā pie laimes tikt un kā atbrīvoties no bailēm. Skaties, piemēram, ir kāda meitene, kuras mīļotājs neizrāda vēlmi viņu uzturēt, uzņemties par viņu atbildību, lutināt, viņai tas ir ļoti sāpīgi, tāpēc sāk darboties aizsargmehānisms un pēc brīža izrādās, ka viņa ir par vienlīdzīgām partnerattiecībām. Ja kādu vecāki uzskata par apkopēju vai vergu, vai bezmaksas psihologu, tad viņš var nodomāt, ka tā tam arī ir jābūt, un, vēl jo šausmīgāk, tāpat arī audzināt pēc tam savus bērnus, jo bailēs no sāpēm nespēj sev atzīt to, ka vistuvākie cilvēki viņu ir ekspluatējuši. Katram no mums pasaules uztvere ir sakropļota tādā veidā. Tāpēc jāsaprot tas, ka pie laimes nekādi nevar tikt neizejot caur sāpēm, caur reālas situācijas apzināšanos, caur ilūziju sagraušanu. Vajag nojaukt vecus pamatus un, nežēlojot savu laiku, sākt būvēt visu no jauna.

Mēs neesam tādi, kādus sevi iedomājamies, redzam, mēs esam daudz dziļāk par šo ārējo apvalku. Mēs esam dvēseles, lai cik banāli tas arī neizklausītos.

Vientulība – sods par likumu pārkāpšanu

Protams, jums ir visas tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā jūs vēlaties, tā, kā jums ir ērti, noliedzot to, ka ir likumi, kas jāievēro. Lieta tikai tāda, ka nav svarīgi, vai jūs ticat likumiem, atbalstāt tos vai noliedzat, tāpat par pārkāpumiem būs jāmaksā vai jāizcieš sods. Vajag uzņemties atbildību vismaz par šo savu izvēli tad un nebrīnīties, ka nav laimes. 

Jā, protams, ir arī iespēja būt tādam kā vairums, kas slīkst savā skopumā un velk segu tik uz sevi. Kas par citiem rūpējas tā, kā paši uzskata par pareizu, un dāvina tādas dāvanas, kādas paši izvēlās. Un tad brīnās, ka beigās paliek vieni, un nesaprot nemaz, ka tikai un vienīgi priekš sevis visu dzīvi kaut ko ir darījuši.

Īstenībā vairumam cilvēku ir pilnīgi neadekvāts viedoklis pašiem par sevi. Beidzot ar alkoholiķiem, kas apgalvo, ka viņiem nav problēmu ar alkoholu, un sākot ar skeptiķiem, kas sevi sauc par reālistiem. Mēs sevi uzskatam par tādiem, kādi mēs gribētu būt, bet bieži mums nesanāk atbilst saviem standartiem, ideāliem. Un ko darīt? Nepatīkami taču būtu atzīt pašam sev, ka nevar pats sevi saņemt rokās un beigt būt slinks, dusmīgs un ēst hamburgerus. Un, ja esam pāris reizes pēc savas iniciatīvas kādam izpalīdzējuši, tas nebūt nenozīmē, ka esam izpalīdzīgi cilvēki. Būtu jāatceras arī visas reizes, kad esam atteikuši. Un, ja kādam cilvēkam neviens neprasa palīdzību, arī būtu vērts padomāt, kāpēc tā.

Vajag saprast, ka tās ‘laimes’ vietā, ko iegūstam, kad rīkojamies tā, kā mums ir ērti, kad meklējam kāroto tur, kur ir gaišs, nevis tur, kur tas reāli ir, vai kad kārtējo reizi mēģinām sev lielāko kumosu paķert, labākajā gadījumā dabūjam ģenētiski modificētu burkānu, kurā nav ne vitamīni, ne uzturvielas. No tā nevar paēst, nevar piesātināties. Tāpēc tas ir ceļš uz egoismu un vientulību, un vājprātu.

Ir tāds teiciens, ka visvientuļākie cilvēki ir tie, kas visvairāk baidās no sāpēm…

Harmoniska iekšējās laimes radīšana

Jebkuri laimes meklējumi agrāk vai vēlāk noved pie sapratnes, ka laime ir iekšā nevis ārā, bet parasti vajag divreiz vairāk laika, lai saprastu, ka arī ciešanas ir iekšā nevis ārā. Mēs esam atnākuši uz šo pasauli ciest, bet ne tāpēc, ka Zeme ir moku kambaris un kāds mūs te ir atsūtījis, lai pasmietos par mūsu nelaimēm. Mēs esam atnākuši ciest, jo mēs visi esam atkarīgi no ciešanām kā drūmākie narkomāni.

Kāpēc dzīvē vienmēr ir tā, ka kaut kas nav kārtībā? Turīgs, veselīgs, bet vientuļš; precēts, nodrošināts, bet slims; vesels, attiecībās un nabags. Tas ir tādēļ, ka mūsos iekšā sēž tā programma, ka mēs esam grēcīgi un neesam pelnījuši būt līdz galam laimīgi. Kā rezultāts tam mums arī rodas jautājumi „Kā ir, vai tas un tas ir slikti vai labi?” No bērnības mums ir ielikta šī dualitāte, kas jebkurai lietai, darbībai, būtnei vai domai piešķir baltu vai melnu krāsu.

Viena lieta ir mācīties un saprast, kā pareizi dzīvot un attīstīties, un bez stresa lēnām mainīt sevi, peldot pa straumi. Pavisam cita – sisties histērijā par to, ka tas ir labi un tas slikti. Vajag attīrīt sevi caur to, ko konkrēti Tu vari. Varbūt tev nav grūti celties līdz ar saullēktu – feini, tas būs tavs veids, kā uzsākt sava likteņa mainīšanu. Varbūt var no sarkanās gaļas atteikties, kas vairumā gadījumu nav grūti. Varbūt darbā vari klausīties nevis radio, bet ragas (ierakstiet @youtube Raga) vai mantras – tas arī ir reāls dzīves mainīšanas instruments.

Neko no tā nevar? Ok, that’s cool. Piespied sevi ziedot naudu vai mantu. Vienkārši noziedo organizācijai, projektam, kas tev liekas, ka makes sense, šodien 10euro, pēc nedēļas 20euro, pēc mēneša 100euro, vienkārši atrauj no sevis un atdod.

Domā, ka visur ir krāpnieki, kas ieliek daļu kabatā? Ziedo mantu vai ēdienu.

Nav nekā no tā? Ziedo savu laiku. Piemēram, parunājies ar kādu vecu un vientuļu cilvēku.

Esi socially awkward? Celies agri no rīta un skandini „Es vēlu visiem laimi!”

Mums patīk atrast visur slikto un mēs to saucam par reālu skatīšanos uz lietām vai skepsi. Iekšā mūsos ir daudz visādas bailes, kompleksi, bet mūsu svētais pienākums ir nelaist tos ārā(!!!), jo mēs esam šeit atnākuši vairot labestību, mīlestību, prieku.

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This