Daudzi cilvēki mūsdienās interesējas par to, kā uzlabot dzīvi. Daži izvēlās tādu vai savādāku garīgo praksi… Bet nereti notiek tā, ka par spīti tam, ka teorētiski zinām jau ļoti daudz, dzīvē nemainās. Un ļoti bieži iemesls ir tāds, ka mēs vienkārši nepielietojam zināšanas praksē. Kāpēc? Ir tāds viens no populārākajiem iemesliem (un tādi ir vairāki)… Tas ir nolieguma stāvoklis. Šajā blogā ir pastāstīts par 4 nolieguma veidiem, ar kuru palīdzību mēs nodrošinam to, ka nekas arī nemainīsies.

“Nokļūt gaismas un labestības enerģijās ir ļoti grūti, jo pirmais, kas ir jāpaveic, lai tas notiktu – ir jāatzīst sev, ka es dzīvoju pilnīgā tumsonībā.”

1.     Prioritārais noliegums

Tas ir tad, kad jūs pavisam apzināti savas prioritāte saliekat tā, lai nedarītu to, kas patiesībā ir pats svarīgākais.

Var gadīties tā, ka kāds grib ienirt garīgajā praksē, taču darbā ir liela slodze, jāpārceļas, jāgatavojas bērnu Ziemassvētku eglītēm vai vēl sazin kas. Vai, piemēram, sieviete ļoti vēlas izveidot attiecības, realizēties ģimenē, bet viņai tā vietā ir jāiet uz gudrajām lekcijām vai vienkārši jāiegūst n-tās izglītības, jāveido karjera, kas pēc būtības tikai ir plāksteris virsū vientulības un izolācijas sajūtai.

Ja mums kaut kas ir ļoti svarīgs, tas nozīmē, ka mēs automātiski ļoti baidāmies piedzīvot izgāšanos tajā sfērā, tādēļ mēs to nedarām nemaz. Lai pasargātu sevi no neizdošanās. Tādēļ mēs izdomājam sev mērķus un plānus, kas aizpilda laiku, lai varētu droši sev pateikt – šim man laika nav.

Iedomājaties nelaimīgu cilvēku, kam uz ielas iedod grāmatu, kas saucās “Kā kļūt laimīgam”. Viņš paskatīsies un nodomās, ka viņam šobrīd nav laika to lasīt.

Cilvēki atrod miljons attaisnojumu, lai nedarītu to, kas ir patiešām svarīgi, jo nauda jāpelna, jāceļ dzīves līmenis, bērni jāizaudzina, par vecākiem jāparūpējas… Un kurš gan cits, ja ne es? Un dzīves otrā pusē var izelpojot pateikt, ka tagad vairs neko, ir par vēlu… “Man acīmredzot tāda karma.” Bet tā lielākoties nav karma, bet pašu stulbums. Jeb precīzāk – bailes, kas radās vecumā, kad sevi vēl īsti pat neapzinājāmies.

2.     Ideālistiskais noliegums

Šis ir briesmīgākais no nolieguma veidiem, ar kuru cīnīties ir patiešām grūti. Tas notiek tad, kad cilvēki samācās gudras lietas un tad runā citātos: “vajag pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir – ja kaut kam pēc karmas ir lemts notikt, tad tas notiks tāpat, ja nē, tad nē”. Un pats galvenais, ņemot vērā, ka esam ļoti apgaroti, tad varam teikt, ka mēs pilnībā pieņemam esošo situāciju, esam pilnībā apmierināti ar savu dzīvi, šis jau ir mūsu labākais scenārijs, un tad, kad savu karmu te bijīgi atstrādāsim, tad Dievs pats mums iedos kaut ko labāku, ko būsim attiecīgi nopelnījuši, pateicoties savai pieņemšanas pilnai attieksmei.

Jā, ir lietas, ko mēs nevaram izmainīt dzīvē, bet ir tādas, kuras varam. Tiek uzskatīts, ka svētīgākā prasme dzīvē ir atšķirt, kurš ir kurš. Jo citādāk mēs patērējam ļoti daudz spēka, lai izmainītu to, ko nevar, un mums nepaliek spēka mainīt to, ko var izmainīt. Un, no kurienes mums var būt spēks aktīvai dzīvi mainošai rīcībai, ja viss psihiskais spēks aiziet uz pieņemšanu un paciešanu?

Ja cilvēks noliedz realitāti, kurā dzīvo, tad viņam nevar palīdzēt neviens skolotājs, neviens ārsts utt.

Šajā nolieguma veidā cilvēki ir kā tādi ūber-optimisti, kuri skatās uz pustukšu vai puspilnu glāzi un apgalvo, ka tā ir pilna. Ka viņiem dzīvē jau viss ir lieliski. Un tāpēc sevi arī uzskata par ļoti apgarotiem, jo cilvēkiem labestībā viss ir labi. Un, ja man ir labi, tātad esmu labestībā. Bet tā ir ilūzija. Vajag paskatīties uz savu dzīvi pēc fakta.

Ja mēs dzīvojam tumsonībā, mēs nekādi nevaram pārlekt kaisli un nokļūt pa taisno labestībā. Pirmkārt, nedrīkst noliegt dzīvi un ir jātiek no tā purva, kur varbūt esam uz šo brīdi.

Var gadīties tā, ka esam tik apgaroti, ka mēģinam katrā cilvēkā saskatīt tikai pozitīvas īpašības, pieņemam negatīvās puses, un neredzam to, ka paši tajā komunikācijā lēnām mirstam, mērķtiecīgi degradējot.

Mēs varam teikt, ka Dievs ir visa rādītājs un ka realizējam viņa plānu, un, ja kaut kas neiet gludi, tad tā ir mācība. Bet var gadīties, ka cilvēks zaudē laiku aizstāvoties tumsonībā ar labestības izkārtni.

Ceļš no tumsonības uz labestību ved caur kaisli. Un kaisle ir par to, ka cilvēki mērķtiecīgi vēlas piepildīt savas vēlmas. Līdz ar to, ja cilvēks savas vēlmes ir nospiedis un patiesībā paniski baidās par to pat domāt, ir samierinājies ar visu, viņam viss jau ir labi… Tas visticamāk norāda uz to, ka no labestības tur nav ne piliena.

3.     Agresīvais noliegums

Šis ir vienkārši. Tas ir tad, kad kāds stāsta lekcijā vai varbūt izplata soctīklos zināšanas, un tās zināšanas tā nepārprotami norāda uz to, ka mēs darām kaut ko nepareizi, dzīvojam ilūzijā, taču mēs vēlamies saglabāt savu statusu paši priekš sevis, tad mēs sākam meklēt trūkumus pašā autorā. Runa nav par kaut kādu kompromātu, bet sākot ar to, ka var nepatikt balss, izskats utt.

Sadzīvē tas var izskatīties tā, ka sieva atnāk pie vīra un maigi viņam dod mājienus, ka viņi pēdējā laikā ir attālinājušies viens no otra, ka viņu tas satrauc, varbūt vajadzētu kaut ko ar to darīt… Bet vīrs viņu pataisa par muļķi. Saka, ka viņa visu izdomā, ka normāli dzīvojam, ka viņai mūždien kaut kādas problēmas visur, bet viņam nav nekādu problēmu, viss patīk. Tas ir agresīvais noliegums vīriešu stilā. Uz ko sieviete var sākt domāt, ka viņai tiešām ir jāgriežas pēc ārsta palīdzības.

4.     Beznosacījumu noliegums

Te nav nekādu nosacījumu… Cilvēks vienkārši noliedz visu. Viņš var klausīties vai lasīt viedas zināšanas, bet neredzēt, kā tas uz viņu vispār attiecas. Viņi nesaredz līdzības ar piemēriem, ar citu cilvēku situācijām Viņam ir unikāls gadījums.

Sievietei 40 gadi, attiecību nav, dzīvo ar mammu… Klausās lekcijas. Tur saka, ka pie mums te vairs nav kā vēdiskos laikos. Mums vecā paaudze pārslogo jauno – vajag bēgt, savādāk savas dzīves nebūs nekad! Bet nē, viņām tur ir ļoti īpaša situācija…

Tas prasa lielu drosmi atzīt to, ka viss mans ‘liktenis’, manas ‘mācības’ – tas viss ir nekas vairāk kā manis paša stulbuma rezultāts. Bet to ir grūti atzīt, jo tumsonībā taču ir ieinvestēts tik daudz gadu, skopums, negribās pamest iesākto, tā teikt.

Lai tāda drosme rastos, vajag pareizu komunikāciju. Vajag satikt cilvēku, ar kuriem var justies drošībā. Nesavtīgu cilvēku (*runa ir par īstu garīgo skolotāju), kurš neizmantos jūsu vājo stāvokli, jūsu kļūdas. Kurš tev pateiks –

nevajag ēst tos pārpalikumus, kurus tu nemaz negribi, tikai tāpēc, ka esi par to samaksājis!

Tumsonība paņem no mums daudz spēka, jo tas viss aiziet nolieguma uzturēšanai. Jo vajag patērēt lielus enerģijas resursus, lai atšautos no tiem, kas saka, ka tu kaut ko varbūt dari ne tā. To saka sirds, saka Dievs – un viņus vajag visu laiku ar kaut ko aizbāzt. Bet šī cīņa jau ir zaudēta, jo otrā pusē ir milzīgs spēks.

Tie cilvēki, ka beidz noliegt dzīvi, noliegt savu izvēli un nepieciešamos lēmumus, tie beigās var saprast, cik spēka no viņiem ir tas prasījis… Tad viņiem vairs nevajag speciālistu palīdzību, kaut kādas īpašas metodes – akmeņus, mantras un vēl sazin ko… Jo, jā, izārstēt cilvēku, kas noliedz dzīvi ir grūti.

Cilvēks, kas ir noliegumā, pretojas dzīves plūsmai, tā tiek nospiesta visādos veidos, lai nedzīvotu. Tāpēc arī samazinās imunitāte, enerģija, organismā sākas disfunkcija.

Ja cilvēks beidz dzīvot noliegumā, viņš saprot, ka šis nav nekāds liktenis. Bet tam vajag drosmi, jo noskaidrosies, cik daudz laika ir pazaudēts, un būs jāpiedzīvo sāpes, kuras no visa spēka viņš centās nejust, neizdzīvot visus šos gadus.

Kad cilvēks ar saprātu beidzot saprot savu stāvokli, beidz noliegt, tad parādās daudz spēka un enerģijas, parādās drosme, izlēmība, ko man tālāk darīt un kā būt.

Šis ir kodolīgs izvilkums no R.Naruševiča lekcijas. Oriģinālu ieteicams noklausīties šeit.