5 POZITĪVAS bērnu audzināšanas principi no Satja Das

5 POZITĪVAS bērnu audzināšanas principi no Satja Das

Šos principus ievēro paši vai ļauj ievērot tos saviem bērniem tie vecāki, kas vēlas, lai viņu bērni izaug par veseliem cilvēkiem. Nevis par tādiem psihiem, kādi esam mēs 🙂

1.     ATŠĶIRTIES NO CITIEM – TAS IR NORMĀLI

Bērns drīkst būt citāds, drīkst atšķirties… Arī no saviem vecākiem!

„Tu vari nebūt tāds, kāds esmu es” – šo principu ievērot ir grūti, jo mēs uzskatam, ka bērnam ir jābūt tādam, kādam, mūsuprāt, viņam vajadzētu būt.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es esmu gudrs, bet viņš – stulbs. Tāpēc, ka es viņam iemācīšu darīt ‘pareizi’, iemācīšu darīt tā, kā vajag man.

Ir jāsaprot, ka tavs bērns neesi tu. Un tā arī nav balta lapa, uz kuras var uzzīmēt, ko vien gribas. Bērnam jau ir SAVI mērķi. Un tas, ka viņš ir nonācis jūsu ģimenē, nozīmē, ka jums viņam ir jāpalīdz sasniegt VIŅA mērķi. Nevis jūsu.

Vecāku uzdevums ir nodrošināt bērnam iespēju izpaust savus talantus. Tas nozīmē, ka, ja viņš ir izrādījis interesi par dinozauriem, tad viņam ir jānopērk dinozauru enciklopēdija, ja viņš grib zīmēt, jāiegādājas krāsas un otas utt.

Nevajag ar varu daudzpusīgi izglītot bērnu! Vai tu sapņo, lai viņš kļūst par viduvējību?

Nevajag skaidrot hiperaktīvam bērnam, ka jāstāv mierīgi – dodiet viņam arvien jaunus izaicinājumus, kas viņu nogurdinās, un tad viņš apstāsies, lai atelsotos.

Nevajag mierīgam bērnam likt skriet, ja viņš negrib. Priekš kam?

Mazāk salīdziniet.

Katram iznāk zobi savā laikā, katrs savā laikā iemācās rāpot, staigāt, iet uz poda…

Piemēram, skolēnus var iedalīt skrējējos, staigātājos un lēkātājos. Vieni visu saprot, prasa uzdevumus ar riekstiņu, citi mācās tieši atbilstoši dotajam tempam. Bet citi ir… stulbi. Viņiem neaizlec. Un tad pēkšņi šie stulbeņi pabeidz augstskolu kā teicamnieki! Tādēļ, ka tur neviens nezināja par šo ‘stulbeņa’ zīmogu, ko viņiem ielika skolā. Viņi var pilnībā neizrādīt interesi par kaut ko vai vispār ne par ko, un tad pēkšņi ar aizrautību kaut ko sākt darīt un sasniegt labus rezultātus. Daudzus gudrus un ar panākumiem bagātus cilvēkus skolā uzskatīja par atpalikušajiem…

2.     KĻŪDĪTIES – TAS IR NORMĀLI

Visi bērni pieļauj kļūdas un tam vecākiem tam ir jābūt gataviem.

Pieļaujot kļūdu, bērns nedomā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja vien vecāki nereaģē uz viņa kļūdu kaut kādā dīvainā, iespējams par neadekvātā veidā, liekot viņam saprast, ka tas nu gan nav pieļaujams.

Ja bērnam nebūs iespējas kļūdīties, tad viņš visticamāk vienkārši nedarīs neko. Drošības pēc. Lai nepieļautu kļūdu. (Starp citu, tieši tāds pats princips ir vīriešiem… Ja vīrs neko nedara, tas droši vien ir tādēļ, ka sieva kaut kā īpaši reaģē uz viņa kļūdām…)

Lasi vairāk te: KĀ PAREIZI APMĀCĪT BĒRNU (Un kāpēc ir vajadzīgi 2 vecāki)

3.     IZPAUST NEGATĪVAS EMOCIJAS – TAS IR NORMĀLI

Bērnam ir jādod vaļa emocijām un vecāku pienākums ir tās pieņemt. Dusmas, skumjas, vilšanās, satraukums, aizvainojums, greizsirdība, nepašpārliecinātība, kauns – tās visas ir ne tikai dabīgas, bet arī normālas emocijas, kuru paušana ir svarīga bērna augšanas sastāvdaļa. Vecākiem ir jāmācās bērnam radīt labvēlīgus apstākļus tam, lai tas var izjust un izpaust šīs savas negatīvās emocijas. Viņam ir jāierāda, ka šīs emocijām nevar izpaust visur, taču tām ir sava vieta. Tāpēc, ja bērns laiž ārā, piemēram, savas dusmas, nevajadzētu viņam mēģināt novērst uzmanību vai rādīt, ka tas vispār ir nepieņemami.

Atceries – visu to, ko sevī apspiež vecāki, izpauž bērni. Tāpēc, ja kādreiz jūsu bērns uzvedās neadekvāti, tas visticamāk ir tādēļ, ka šīs emocijas jūs paši esat norijuši…

Ja bērns uzvedās neadekvāti gandrīz vai defoltā, tas var nozīmēt to, ka esat pats neapmierināts ar savām attiecībām ar partneri vai ar vecākiem, taču aiz savas ‘inteliģences’ nelaižat šo neapmierinātību ārā tur, kur vajag… Ja jums ir pretenzijas pret savu bērnu – atrodiet sev labu psihologu. Vai psihoterapeitu.

Izpaust negatīvas emocijas ir normāli. Nevajag teikt: „beidz bēdāties”, „nebļauj”, „meitenes tā neuzvedās” utt.

Nedrīkst pieļaut, lai bērni jūtas atbildīgi par vecāku garastāvokli!!!

Ja bērns redz vai jūt to, ka viņa emocijas vecākiem sagādā diskomfortu, viņš sāk šīs emocijas apspiest un zaudē saikni ar savu īsto Es un tiem talantiem, kas atklājas vien tad, kad cilvēks ir patiess.

Vecākiem bērna emocijas jāuzņem ar līdzjūtību un tie nekad ne pie kādiem apstākļiem nedrīkst dalīties ar bērnu ar savām negatīvām emocijām.

EMOCIJU NODOŠANAS SHĒMA >>>

4.     GRIBĒT VAIRĀK – TAS IR NORMĀLI

Bērniem ļoti bieži vecāki iesēj galvā domu, ka tikai slikti, egoistiski, sabojāti bērni grib vairāk vai bēdājas, kad nedabū to, ko vēlas. „Esi pateicīgs par to, kas tevi ir!”

Bērni nezina, cik daudz viņi var prasīt. No kurienes gan viņi to varētu zināt? Arī pieaugušie bieži vien nezina, cik daudz tie var gaidīt, lai neaizvainotu kādu vai neizliktos pārāk prasīgi vai nepateicīgi.

BĒRNAM IR JĀIEMĀCĀS PRASĪT TO, KO VIŅŠ GRIB. Viņam ir jāzina, ka viņu neviens nekauninās, ja viņš izteiks savas vēlmes.

Savukārt, vecākiem ir jāiemācās pateikt NĒ, neizjūtot nekādu diskomfortu. Jo bērnam ir jāiemācās tas, ka paprasīšana vēl negarantē kaut kā dabūšanu.

Ja ierobežojat bērnu prasīšanā, tad viņš nekad arī neuzzinās, ko viņš var dabūt, bet ko nevar. Plus šādējādi bērnos attīstās prasme veikt pārrunas – viņi iemācās, vajag prasīt.

Dodiet bērnam brīvību prasīt to, ko viņš vēlas, un viņa iedzimtā spēja dabūt to, ko viņš vēlas, atplauks. Un tad, kad viņš izaugs liels, viņš neuzskatīs, ka viens atteikums ir galējais rezultāts. Un tā ir nenovērtējama prasme, kas principā atšķir neveiksminieku no veiksminieka.

Bērnam (tāpat kā arī sievai) vajag prasīt, ko viņš grib, arī tad, ja šobrīd nav iespējas šīs vēlmes piepildīt. Jo tās varēs piepildīt tad, ja iespēja radīsies. Tad jūs precīzi zināsiet, kā tieši iepriecināt savu bērnu (vai sievu). Jo iepriecināt savus mīļos, tas ir baigais kaifs.

5.     NEPIEKRIST – TAS IR NORMĀLI

Ja bērns kaut kam nepiekrīt, viņam ir jābūt iespējai to izteikt, un tas nenozīmē, ka visiem tagad ir jādara tā, kā vēlas bērns – vecāki ir galvenie.

Tas nozīmē, ka bērnam no vienas puses ir jādod brīvība, bet no otras – situācija ir jākontrolē.

Ir liela atšķirība starp atkāpšanos no sava viedokļa par labu vecāku viedoklim un sava viedokļa apspiešanu.

LIEKOT BĒRNAM BEZ IERUNĀM PAKĻAUTIES, JŪS LAUŽAT VIŅA GRIBU.

Spēja koriģēt savas vēlmes, savu gribu – tā ir sadarbība. Bet vēlmju un gribas apspiešana – paklausība. Un tur ir milzīga starpība.

Koriģēt savas vēlmes, tas nozīmē novest viņus līdz punktam, kur tie nav pretrunā ar vecāku vēlmēm, savukārt savu vēlmju apspiešana nozīmē atteikšanos no tām un pakļaušanos vecāku gribai.

Lai justos pārliecināti, bērniem ir jāzina, ka viņus dzird, bet jāapzinās, ka viņi nav galvenie.

Kad bērnam ir iespēja pretoties vecāku gribai un tad meklēt sadarbošanās iespējas ar tiem, viņš iegūst veselīgu sava Es izjūtu (un zaudē vajadzību ārdīties pusaudžu vecumā).

Bērnos iekšā neatkarīgi no vecuma ir iekodēta viena programma – tie vienmēr grib priecēt savus vecākus.

Netērējiet laiku uz bērnu audzināšanu, bet audziniet sevi… Jo jūsu bērni kļūs tieši tādi paši, kā jūs.

 

Rakstu sagatavoja Tīlija Klusa pēc ģimenes psihologa un vēdisko zināšanu praktiķa Satja Das lekcijas „5 POZITĪVAS bērnu audzināšanas principi”.

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This