Kā lai atrod savu aicinājumu? Astroloģija nav priekš visiem.

Kā lai atrod savu aicinājumu? Astroloģija nav priekš visiem.

Aptuveni pirms 10 gadiem ap šo laiku es mācījos mūziku. Pabeidzu mūzikas vidusskolu, iestājos augstskolā, lai mācītos par džeza mūzikas skolotāju. Spēlēju ansamblī. Labi laiki bija… Mums toreiz mēdza maksāt pat 100 latus par stundu ilgu uzstāšanos! Es pat neapsveru iespēju spēlēt mūziku par brīvu, ja nu vienīgi par simbolisku samaksu reklāmas nolūkos, un tās bija vien pāris reizes. Un tos, kas uzspēlē prieka pēc, uzskatīju par zemākiem… Mūziku es mācījos jau 10 gadus, pēdējos gados veltot instrumenta spēlei vismaz vienu stundu katru Dieva doto dienu, jau nerunājot par mūzikas teorijas, vēstures apguvi, mūzikas klausīšanos… Domāju, ka apmeklēju vidēji kādus 50 koncertus gadā. Ar draugiem mums patika runāt nevienam nesaprotamā valodā – par tritona substitūcijām, sekundārām dominancēm utt., – arī tas lika sajusties augstāk par pelēko masu.

Ja tā to pastāsta, tas izklausās diezgan iespaidīgi, bet patiesībā šajā laikā teju katru dienu es jutos kā sūds. Jā, jā! Jo vēl tik daudz ir jāmācās, jo ir citi, kuriem sanāk daudz labāk, un skaidri apzinoties, ka ir kaut kāds līmenis, kuram pāri es nekad netikšu, jo man nav iekšā – man pietrūkst talanta, pietrūkst uguntiņas. Tā nebija mana lieta, bet nekā cita man arī nebija, un es nezināju, kā tas ir, kad ir sava lietiņa, tādēļ dienu no dienas tik dzīvoju uz priekšu, vienkārši turpinot darīt iesākto.

Kad mācījos vidusskolā, man bija klasesbiedrs, kurš bastoja stundas, lai varētu ieslēgties brīvā kabinetā un spēlētu savu instrumentu. Augstskolā mēs iestājamies kopā. Viņš izstājās pēc pusgada, jo uzskatīja, ka tas ir nevajadzīgs sūds. Un viņam bija talants. Viņam bija uguntiņa. Viņš bija atradis sevi. Pēc pāris gadiem viņš jau spēlēja ar vislabākajiem Latvijas mūziķiem un spēlē joprojām.

Vēl pēc gada no augstskolas aizgāju arī es, lai aizietu no mūzikas pavisam.

Cik ilgi jāmācās astroloģija?

Lai iemācītos kaut ko darīt labi, nepietiek ar to, ka dari to pāris stundas dienā. Tajā vajag ienirt, to vajag mīlēt tā, ka bez tā nevar dzīvot, vajag katru sekundi uztvert kā mācību procesu.

Es esmu dzirdējusi, ka saka, ka ir vajadzīgi 10 vai 20 gadi, lai iemācītos astroloģiju… Es neesmu pārliecināta, ka to var iemācīties 20 gados, ja apmeklē pāris lekcijas nedēļā. Arī sākumskolas vielu tādos tempos var apgūt labi ja dekādē.

Ir tādi cilvēki, kas mācās astroloģiju jau desmit gadus un joprojām jūtas nekompetenti, jūtas kā es pirms 10 gadiem – tie nekad nebūs gana labi, tādi Sūdi vien.

Manuprāt, ja cilvēks jūtas kaut kādā jomā vai vidē ‘nepilnvērtīgs’, tas varētu liecināt par to, ka ir jāmūk, jo diez vai par pilnvērtīgu kādreiz izdosies kļūt. Gluži otrādi līdz ar jaunas informācijas uzņemšanu radīsies arvien vairāk neskaidrības un kompleksu. Ir jāmācās atlaist. Mēs par daudz pieķeramies – baidāmies pazaudēt ieguldīto laiku un naudu. Taču būtu jāsaprot, cik naudas un laika var vinnēt, ja laicīgi palaiž… Protams, ne visiem vajag vai ir lemts kļūt par astrologiem un tā ir ļoti interesanta zinātne, ko mācīties tāpat vien priekš sevis. Bet ar vienu noteikumu. Ja tas sagādā pozitīvas sajūtas! Ja tas liek justies foršam un inteliģentam, ja ir laba kompānija, ar kuru kopā var pasmieties, un ja tas iedvesmo darīt un radīt.

Mēs dzīvojam tādā laikā, kad vienīgais veids, kā ilgtermiņā godīgs cilvēks var nopelnīt naudu, ir būt labam speciālistam vai radīt patiesi labu produktu. Tas paredz to, ka jāmācās ir visu mūžu neatkarīgi no tā, kāda nozarē, profesijā cilvēks attīstās. Ja šī attīstība nenotiek, tad tas ir tikai laika jautājums, kamēr konkrētu darbinieku nomainīs cits – jaunāks un labāks, – vai kamēr uzņēmums bankrotēs, jo to būs izkonkurējuši tie, kas mācās, uzlabo, pielāgojas.

Katru gadu visās nozarēs notiek daudz pārmaiņu – jaunas tendences, jaunas programmas. Tādēļ, protams, par visu var teikt, ka to jāmācās visu mūžu, tai skaitā par astroloģiju, bet vai tas nozīmē, ka to var praktizēt tikai tie, kas jau lielāko daļu sava mūža ir nodzīvojuši? Tas nu gan ir pilnīgs absurds.

Ja godīgi, es nekad neesmu dzirdējusi tādus stāstus, kur kāds būtu mācījies astroloģiju 20 gadus un tad sācis mācīt vai konsultēt. Vismaz vēdiskajā astroloģijā un vidē stāsti, ko dzirdu es, visi ir diezgan līdzīgi. Cilvēks sāk mācīties un viņam mistiskā veidā ‘kaut kā aiziet’ – vienkārši padodas un viss, no kā savukārt rodas vēl lielāka motivācija darīt to, kas jau tāpat aizrauj, jo tas nav nekas jauns, bet kaut kas dvēselei ļoti tuvs un sen pazīstams.

*  *  *

Šobrīd man ar mūziku vairs nav pilnīgi nekāda sakara. Savus basus un kombjus esmu sen pārdevusi, notis atdevusi bibliotēkai. Palika vien mana vecā labā klasiskā ģitāra. Dažreiz uzspēlēju un uzdziedu sev vai savai ģimenei, un mani vairs neuztrauc, ka neprecīzi vai ‘neperfekti’. Es negribu būt perfekta, bet vienkārši laimīga.


Es novēlu visiem cilvēkiem būt garā stipriem un nepadoties – nekad nepārstāt meklēt sevi un savu lietu, kura norauj jumtu un brīžiem liek raudāt no prieka, ka beidzot esi To atradis.

Un tas ir normāli, ja tev ir 25 un tev nav ne mazāka nojausma, kas tev dzīvē jādara, un tas ir normāli, ja tev ir 40 un esi tikko sācis apmeklēt kursus, kas, šķiet, mainīs tavu dzīvi, un tas ir normāli, ja tev ir 60 un liekas, ka visa dzīve ir pagājusi kā miglā. Ir ļoti iespējams, ka tūlīt sāksies tas laiks, kura dēļ tu esi ieradies šajā pasaulē – kurā būs nozīmīgākie notikumi un svarīgākie pārbaudījumi.

 

This Post Has One Comment

  1. Iedvesmojoši un pārdomas raisoši!

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This