Tu it kā garīgi attīsties… Iet laiks… Gadi iet… Tu klausies lekcijas, aizej uz kādu treningu šur vai tur. Tāds pasniedzējs, tad savādāks; viena kopiena, tad cita… Konsultācijas, seansi, joga, diēta, prakse. Viss mainās. Tu tīries. Un vienā laimīgā mirklī nonāc līdz tai apziņai, ka Dievs ir viens. Allahs, Budda, Jēzus, Šiva, Krišna. Pilnīgi vienalga.

Šis ir tas mirklis, ka tu beidzot esi gatavs stāties attiecībās ar Dievu.

Ar Dievu ir gluži līdzīgi kā ar vīru. Iedomājies, ja esi meitene, tad tu reiz esi sapņojusi vai joprojām sapņo apprecēties ar to īsto un vienīgo. Bet tu vēl viņu nepazīsti. “Īstais” izklausās tieši tikpat mistiska personība kā Dievs.

Ja esi aktīvos meklējumos, tad skraidi pa randiņiem, dodies uz vietām, kur apgrozās potenciālie īstie, un kādu laiku var neveikties – var nesatikt nevienu “īsto” vai var pamatīgi vilties, vai palikt ar salauztu sirdi. Ar garīgo attīstību līdzīgi – sākumā tu piedzīvo tādu kā pubertāti – iepazīsti sevi, gribi saprast iespējas, variantus, kas patīk un kas nepatīk, gribi eksperimentēt (protams, ne maucīgi, bet meitenīgā cerībā satikt “īsto”).

Ja stājies nopietnās attiecībās ar “īsto” – ar savu jauno elku – tad slikts rezultāts ir garantēts, jo jāmeklē ir nevis “īstais”, bet attiecības. Jāgrib ģimene. Plašākā nozīmē – garīgā ģimene. Taču diemžēl pamatīgi neapdedzinoties līdz šai izpratnei laikam tikt būtu ļoti grūti.

Mēs mēdzam samīlēties Alfās. Muskuļainos smukulīšos. Jo esam dzīvnieki un organisms mums signalizē, ka šāda tēviņa bērni arī iespējams būs Alfas un mūsu dzimta turpināsies. Mūsu organisms nedomā par to, vai šis tēviņš par mums parūpēsies. Nedomā par ģimeni, par ilgtermiņu, par aizsardzību.

Vēdiskā pieeja ir meklēt cilvēku, ar ko veidot ģimeni. Kurš vēlas uzņemties atbildību, kuram rūp. Jo nemeklējam elku, nemeklējam asas izjūtas.

Ja cilvēks reiz ir bijis iemīlējies, viņš var ģenerēt mīlestību vēl un vēl. Viņš zina, kas jādara, zina, kā mīlēt. Ka dzejoļi jāraksta, ka dāvanas jādāvina, ka jābaro, ka jāsagaida, jāatceras ‘momenti’.

Tas pats princips darbojas garīgajā attīstībā. No sākuma mēs varam vēlēties atrast kaut ko, kas mums burtiski nones jumtu. Ka tūlīt būs tas WOW. Un tie WOW arī notiek un tad mēs pieķeramies. Lai gan, vismaz, kad es mācījos, daudzi runāja par to, ka – dari, ko darīdams, tikai nebaudi augļus. Nevajag vizualizēt, kaifot no meditācijas, lūgšanā baudīt savu skandināšanu. Bet tāpat notiek dažreiz tādas kosmiskas dienas, kad viss saslēdzas, un tad tu pats negribot kļūsti par šo atmiņu – par šo “gadījuma sakara” – vergu.

Sākumā tu prāto – kurš būs mans garīgais skolotājs? Vai es jutīšu, kurš ir īstais? Vai mums būs saderība? Vai sapratīsimies no pusvārda? Vai viņš būs gudrākais valstī? Labākais?

Kādu ticību izvēlēties? Uz kāda Dieva bildi skatoties man rodas sajūta, ka esam vienoti? Kurš mani uzrunā?

Bet, kad pieaudz, kad nobriesti, kad esi gatavs, domā – esmu izgājis to sajūtu, es nevēlos baudīt, es vēlos būt ģimenes sastāvdaļa, vēlos kalpot. Ar ko es varu šo īstenot? Kurš par mani parūpēsies? Kas dos aizsardzību? Kam es rūpu?

Turpinājums sekos…