Vēl pirms dažiem mēnešiem man nebija ne jausmas, kā notiek SIEVIEŠĶĪGA garīga attīstība.

Jā, esmu par to dzirdējusi un lasījusi, taču secinājums bija viens – tas nav priekš manis. Mani mēģinājumi valkāt svārkus izgāzās, bez ‘strādāšanas’ es izturēju gadiņu vien un pulcēšanās un kopistiskā darbošanās ar bariņu citām meitenēm priekš manis joprojām ir reāla stresa situācija jeb, maigāk izsakoties, izkāpšana no komforta zonas.

Gatavošanās fotosesijai – Retrīts vienai personai

Pirms ‘neilga’ laika es konstatēju, ka man vajag jaunas bildes. Jau gadu. Taču tas nekur tā arī nav izkustējies, jo es gluži vienkārši nevēlējos par to domāt, iedziļināties. Gribēju, lai Visums man atsūta cilvēku, kas atrisinās manu problēmu un iedos tieši to, ko vēlos. Rezultātu. Tādu, kāds man patiks, bet kādu tieši – to es nezināju.

Situācija bija steidzama, tādēļ man tomēr nācās pieslēgties šim procesam… Un izrādījās, ka, lai fotosesija noritētu veiksmīgi, ir jāatbild sev uz daudziem jautājumiem… Tā nu šī gatavošanās priekš manis izvērtās par retrītu.

Pirmkārt bija jānoformulē, kāda es gribu izskatīties tajās bildēs?

Tad nu gan jautājums! Es gribu izskatīties dabiski! Kā ikdienā.

Bet kāda es esmu ikdienā? Kāds ir mans stils???

Es par tādām lietām neesmu domājusi gadiem!

Vai esmu pazaudējusi savu identitāti???

Te arī sākās mans ceļojums atpakaļ pie sevis.

Inin Nini

Es saku: „Nu, tas ir vienkārši. Izskatos es, lūk, šādi. Bet to vajadzētu pacelt līmenī, lai tas izskatās pēc brenda. Jo, re, skatieties, kāds foršs brends ir Inin Nini – uz ielas nesajauksi, un vizuālais tēls iet roku rokā ar to, ko viņa dara…”

Bāc! Bet, ko es daru? Ko es ar šo visu gribu pateikt? Kāds ir mans messidž???

Burtiski dažas dienas vēlāk Visums izspēlēja baigo joku – ieeju es Facebookā, rullēju fīdu un redzu postu… Inin Nini savā garīgajā tripā ir nolēmusi nogriezt savus dredus, kas visiem un viņai pašai asociējas ar sevi. OK, makes sense.

Protams, par to, ka esot plūsmā, viss ar Tevi sāk sarunāties un Tu brīžiem jūties kā pilnīgi psihs, es vairs nebrīnos. Šī situācija mani pamudināja iegremdēties vēl dziļāk.

Es pēkšņi atcerējos, cik vienkārša dzīve man bija kādreiz. Kad es sevi pazinu (tā man likās). Kad biju melnmate ar sarkaniem nagiem un cigareti…

Arya

Toreiz es zināju, kāds ir mans stils, kas man patīk un kas noteikti nepatīk, zināju, kas mani dara priecīgu, zināju, kā noņemt stresu. Es zināju, kā reaģēt uz ārpasaulē notiekošo… Un tagad saprotu, ka tas tāds autopilots vien bija.

Un tagad man ir 30 gadi un es par sevi nezinu neko.

Un, kas to būtu domājis, ka tā ir garīgas izaugsmes forma!

Tad es pēkšņi sajutos kā Ārija no Troņu Spēlēm. Esmu NEKAS. No name.

Taču tāpat kā Ārija par NEKO tā arī līdz galam nekļuva, jo atteicās aizmirst savu izcelsmi, tieši tāpat arī es biju gatava no šīs ‘garīgas attīstības salas’, kurā jau tāpat biju uzkavējusies nedaudz par ilgu, bēgt prom. Es biju gatava atgriezties pie reāliem cilvēkiem un izmantot iegūtās zināšanas praksē.

Apzinātība un garīgums

Pie savas dabīgas matu krāsas es atgriezos 2011.gadā, pēc 10 gadiem melnuma, un arī, starp citu, tiku pie puiku matu griezuma. Tad nu arī sākās mans ceļojums vēdiskajā pasaulē… Bet labi vien, ka par vēdisko sievieti šo gadu laikā es tā arī nekļuvu.

Tagad saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka dotais raksturs – zināms puiciskums un dumpinieka daba- paglāba mani no vēl vienas sistēmas, vēl viena autopilota perioda. Jo vissliktākais, kas varēja notikt ar mani šajā ‘garīguma’ kontekstā, ir tas, ka es sāktu izskatīties un uzvesties kā vēdiskā sieviete, kādu apraksta cienītie lektori. Bez apzinātības. Nomainot vienu sistēmu pret citu. Un visi mani ‘lēmumi’ būtu iepriekš noteikti. Bet –

VAI TAS IR GARĪGUMS?

Manuprāt, garīgums nav iespējams bez brīvības. Bet opcijām, bez lēmumiem.

Garīgums nevar būt cietums. Vai sekta, no kuras tiksi izraidīts, ja neievērosi noteikumus. Vai tā Tevi sodīs vai piesolīs, ka Tevi sodīs Kāds.

Noteikumi (to pasniegšana) nevar būt tādi, kas rada tonnām baiļu un vainas apziņas. Un es pilnīgi noteikti kaut kādā mirklī sajutos diezgan tramīga šajā sakarā. Ja darīšu tā, tad būšu sliktā, ja darīšu šitā – degradēšu un mani ieraus ilūziju karuselī. Bet, zini ko? Man vairāk nemaz nav bail…

Draugos ar ilūziju un patiesību

Man ir brīnišķīgas attiecības gan ar ilūziju gan ar patiesību, un es absolūti mīlu savas ‘sliktuma’ izpausmes, kas nebūt nav soļi atpakaļ uz palikšanu. Tā ir gumijas nostiepšana, kas man palīdz nomērķēt un aizlidot tālāk uz priekšu bez lepnuma par saviem iepriekšējiem soļiem.

Un, ja arī Tu izvēlies dzīvot pēc kaut kādiem augstākiem principiem, piemēram, ēst veselīgi, dzīvot nekaitējot dabai, saglabāt savas pussabrukušās attiecības, vai jogot, apmeklēt lekcijas un skaitīt lūgšanas, tad tas ir jādara ar This is not a job sajūtu. Jo tas nav darbs. Un Tu nesaņemsi sodu, ja noiesi no ceļa. Jo Dievs nav mazais bērns. Viņš nav infantils, nav histērisks, nav ļaunatminīgs. Un, ja Tu tiešām pagaršoji īstu garīgumu, tad Tu vienmēr pie tā atgriezīsies, jo nevarēsi atrast neko tik garšīgu. Bet, ja neatgriezīsies, tas nozīmēs, ka Tev tā nekad nav bijis. Un dažreiz ir jāuzkāpj visaugstākajā kalnā, lai kaut ko palaistu vējā un tad paskatītos, vai tas ir Tavs? Jo, ja ir, tad tas tiks atmests Tev atpakaļ.

Taču var arī gadīties tā, ka Tu stiepj augšā štruntu. Un, kad tu to palaidīsi – tas noripos lejā. Un izrādīsies, ka tas štrunts vien bija.

Būt Veselumam

Mēs velkam maskas – blondīnes, brunetes, mammas, sievas, džinsās, kleitās, kedās vai augstpapēdenēs, uz lekciju vai uz teātri, – un spēlējam atbilstošo lomu. Un ikdienas skrējienā reti kurš aizdomājas:

Kas es esmu bez šī visa? Un kā lai es paužu savus uzskatus arī ar savu vizuālo tēlu tā, lai pati atceros par šo te apzinātību. Par skolnieka apziņu. Par to, ka katra situācija ir savādāka un ka ir jābūt šeit un tagad. Nekļūstot par vadāmu sektantu. Nepieņemot svešas vēlmes un mērķus par savējiem. Nezaudējot saikni ar savām saknēm, tiecoties augšup.

Ir jāatrod ceļš pie sevis, lai katra diena ir brīnums un lai Tu esi veselums – Tu, Tavs ķermenis, Tava dvēsele, Tavs džemperis, Tavs skatiens, Tavi vārdi.

Lūk, tā bija SIEVIŠĶĪGAS garīgas attīstības pieredze. Savos 31 iesoļoju ar sakārtotiem plauktiņiem. Paldies Aiga Ozoliņa par burvīgām bildēm.