Smēķēšanas stāžs – 13 gadi. Nesmēķētāja statuss – 6 gadi.

Jāatzīst, ka es nekad neesmu bijusi svētdienas pīpētāja. Arī 10-cigarešu-dienā-pīpētāja nē. Mana ikdiena bija 1 paciņa jeb 20 cigaretes. Pēdējie 6 gadi – sarkanais Marlboro. Sasodīts! Esmu izpīpējusi aptuveni 70 tūkstošus cigarešu savā dzīvē!

Esmu sākusi smēķēt 13 gadu vecumā, un vēl 23 gados domāju, ka pīpēšu līdz mūža galam. Jo es mīlēju smēķētājus. No visas sirds. Es pīpēju tāpēc, ka man patika cilvēki, kas pīpē. Manas autoritātes-skolotāji pīpēja. Smukie puiši pīpēja. Filmās pīpēja. Klipos pīpēja. Kurš vispār nepīpēja 2000.gadā?

Ir tādi cilvēki, kas pīpē, bet kuriem pīpēt nepatīk. Viņi sūdzās, ka rīta cigarete ir pretīga un vispār lieka… Man tā nelikās. Katrs smēķēšanas akts radīja mikro orgasmu. Un, ja paveicās satikt kādu, kas smēķēšanu mīl tāpat kā tu pats – tie bija ļoti īpaši, neaizmirstami mirkļi.

Gāja laiks un doma par smēķēšanas atmešanu periodiski mani apciemoja, it īpaši tad, kad parādījās draugs un hormoni sāka signalizēt, ka būtu laiks padomāt par bērnu, taču argumenti par labu turpināšanai bija spēcīgāki….

Lieta tāda, ka man ne pārāk patika mana dzīve līdz es sāku pīpēt. Nekas jau slikts nenotika, bet es vienkārši nebiju savā vietā, un tad arī sanāk, ka esi tāds kā neglītais pīlēns. Bet tas ātri mainījās, kad sāku pīpēt un pieņemu citus drosmīgus lēmumus. Es nepaliku atkarīga no smēķēšanas, “pamēģināju un tad ievilka” vai kas tāds… Es nolēmu, ka smēķēšu, un pie savas apņemšanās arī turējos, pa ceļam pieņemot vēl kaudzi ar drosmīgiem un dažreiz apšaubāmiem lēmumiem, kas noveda pie tā, ka es absolūti mīlēju savu dzīvi, neskatoties uz emocionāliem amerikāņu kalniņiem, kas pavada tos, kas uzskata, ka labāk ir sadegt nekā izdzist (kā Kobeins citēja Jangu savā pirmsnāve vēstulē).

Un te nu es biju. Persona, kas starp cigareti un laimi liek vienādības zīmi. Ja es gribēju iedomāties ko labu, aizverot acis es redzēju situāciju… un sevi ar cigareti. Tādi jutekliski momenti, par kuriem nevienam nav iespējams pastāstīt, jo tāpat neviens nesapratīs. Intīmi! Bet runa nav par seksu vai attiecībām, bet par tiem momentiem, kurus tu noteikti ieliktu filmā par sevi, par tiem, kuros tu esi iedomājies, ka dēļ šī momenta vien ir bijis vērts dzīvot. It kā sīkumi, bet ainaviski, gleznaini…

Kad sēdi karstā vakarā kādā plašā Romas lodžijā ar vietējiem ēd pastu, dzer vīnu un viņi spēlē ģitāru un dzied La sate mi cantare.

Kad ierodies uz Berlīni intervēt tās džeza institūta basa skolotāju, ar ko sazinājies internetā sakarā ar savu kursa darbu. Pie viņa mājās. Un viņš uz norunāto laiku jau tev ir uztaisījis lielo melnu kafiju un uz virtuves galda nolicis XXL pelnu trauku… Un tu jūties, ka pasaule ir tavas mājas.

Kad stāvi kādas mājas pagalmā, ietinusies pledā, ap pieciem no rīta, kad jāceļas pēc 2,5 stundām, un gribi, lai šis mirklis nekad nebeidzas, un gulētiešana šķiet kā personīga traģēdija. Tu trīci no aukstuma un zini, ka šo (tik patiesu, tik cerību pilnu!) mirkli atcerēsies visu dzīvi.

Padoms, kas palīdzēja atmest bez piepūles

Tas bija 2011. vai arī 2012.gads, kad Šiva izsludināja vairākas lekcijas par atkarībām – konkrēti smēķēšanu, dzeršanu un masturbāciju. Protams, tik zinoša skolotāja viedoklis ieintriģēja, taču uz lekciju es netiku, bet aizsūtīju savu mammu (kas nepīpē) gan.

Ar dziļu pateicību skolotājam, padomu, kas pa ķīniešu telefonu nonāca pie manis un reāli palīdzēja, izstāstu šajā blogā. =>>>

Smēķēšana, protams, kā jebkas cits nevar būt ne laba, ne arī slikta. Dievinam mēs to vai ienīstam – mēs tai piederam. Līdz ar to apņemties ‘atmest smēķēšanu’ ir slikts plāns.

Šiva smēķētājiem izteica komplimentu, nosauca par domājošiem, un par spīti tam, ka viņam ir tendence dramatizēt, zināma teatralitāte, par smēķētājiem runāja bezgala toleranti, kas personīgi man – kurai der tikai audzināšana ar cepumu – šo informāciju palīdzēja uztvert un sagremot.

Padoms:

Padariet smēķēšanu par apzinātu procesu, par meditāciju, par laiku pašam ar savām domām. Izslēdziet jebkāda veida autopilotu – nepīpējiet ejot, strādājot, runājot. Ja gribat pīpēt – apstājaties, veltiet cigaretei savas 5 minūtes.

Viss ir pavisam vienkārši – vienā mirklī Jums paliks žēl sava laika.

Personīgi es šim ieteikumam pieliku klāt to, ka, ja gribās pīpēt, tad cigarete arī sev jāuztaisa pašam ar mīlestību, tā nu es pārgāju uz tinamo tabaku. Un man nepatīk tinamā tabaka! Taču tas nodrošināja nikotīnu, kā atkarība, protams, arī figurēja.

No mirkļa, kad liku lietā šo padomu, pagāja mazāk kā 6 mēneši un ilggadējais ieradums bija prom.

Vai pazīsti kādu kaislīgu smēķētāju? Pārsūti viņam šo rakstu!