Kā es šķīros jeb Egregoru meklējot Part 4

Kā es šķīros jeb Egregoru meklējot Part 4

Dažreiz dzīvē gadās tā, ka cilvēks iet cauri kaut kādiem notikumiem daudzu gadu garumā un tad pēkšņi saprot, priekš kā tas bija vajadzīgs… Šis būs stāsts par to, kā man bija jāstrebj karma par savu grēku – par šķiršanos.

Pirmais vīrs

Vienā saulainā dienā es svinēju lielā draugu un radu pulkā dēla 4. dzimšanas dienu ar savu vīru – cilvēku, kas ir mana ģimene un ar kuru plānoju nodzīvot visu atlikušo dzīvi. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka viņu man ir iedevis pats Dievs un ka dāvinātam zirgam zobos neskatās. Toreiz jau bija daži, kas man mēģināja norādīt, ka mums ir problēmas attiecībās, taču man likās, ka nav tik traki gan. Es biju smirennaja.

Mans pirmais vīrs mani uztaisīja un par to es vienmēr būšu viņam pateicīga, un iespējams, ja arī viņš spētu atzīt un pateikt paldies par to, ka esmu uztaisījusi viņu, tad mēs joprojām varētu būt kopā. (Tas no sērijas ‘es tev labākos gadus esmu atdevusi’.)

Mans pirmais vīrs neapprecēja Tīliju, bet Nadju. Puikmeitene Nadja, augusi bez tēva, izauga par pašpietiekamu cilvēku, kas normāli pelnīja piķi un nekad neraudāja. Nadja nesapņoja apprecēties un neplānoja nevienu laist šajā ļaunajā pasaulē. Un cigarete bija viņas dzīves stabilitātes simbols, ja tā nekad nepametīs. Bet tad par to, kas nekad nepametīs, kļuva Viņš. Viņš vienkārši paņēma un apprecēja mani, bez nekāda čakara un šaubām. Un drīz vien man vairs nevajadzēja pīpēt, jo es varēju raudāt, ārdīties, runāt sūdu, laist ārā visus velnus, bet viņam pat prātā nenāca mani pamest. Tā nu es kļuvu arvien tīrāka, sievišķīgāka un garīgāka – kļuvu par Tīliju Veduviedo.

Kā es viņu uzmetu

Tajā saulainajā dienā atskanēja telefona zvans. Tas bija mans labākais draugs, ar ko iepazināmies pirms padsmit gadiem videnē. Labākais draugs viņš bija tāpēc, ka ar viņu vienmēr varēja forši parunāt, viņš mācēja klausīties, lika foršu mūzika un, ja paliku pie viņa pa nakti, vienmēr nesa man brokastis gultā.

Taisnības labad jāsaka, ka es nebiju viņa labākā draudzene, bet vienkārši Nadja, ar kuru bija savādāk.

Lai vai kā, viņš zvanīja, lai pasauktu mani ar džekiem normāli uzspēlēt mūziku. Es teicu, ka man nav laika un ka padomāšu. Tajā vakarā es prasīju vīram, ko viņš par to domā, un viņš mani pārliecināja, ka tas ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs – ka vajag iet un darīt, un socializēties… Tā nu es aizbraucu pie sava labākā drauga uzspēlēt mūziku un kā zibens gaišās dienas laikā viņā iemīlējos. (Un vairs nekad neticēšu pasakām par sieviešu un vīriešu draudzību.) 

Kopš tās saulainās dienas bija pagājis mēnesis. Vīrs nolēma izvākties un ļaut man visu apdomāt. Es savukārt devos pa taisno pie savām autoritātēm ticības, psiholoģijas un astroloģijas jautājumos, lai man kāds sejā pavicina ar pirkstu un pasaka Nu-nu-nu. Bet man par pārsteigumu neviens to nedarīja.

Par spīti tam, ka mana ticība sašūpojās dēļ tā, ka autoritātes man tajā brīdī izlikās klaji ļenganas, es pati bez viņu vērtējuma skaidri apzinājos, ka visu salaidu dēlī. Vīrs, kas ir goda un principu cilvēks, uzskatīja, ka var un vajag ģimeni saglābt, ja vien es varētu izsvītrot To cilvēku no manas dzīves. Bet kā gan tu vari izsvītrot no savas dzīves labāko draugu? Ne jau mīļāko! Jebkurš var izsvītrot no dzīves mīļāko, tas nekas nav! Bet savu cilvēku!? Cik gan Savus cilvēkus sanāk satikt dzīvē? Nē, dzīvot bez sava labākā drauga klātbūtnes manā dzīvē… to gan es nevarēju.

Labākais draugs, savukārt, bija kā nonācis kādā komēdijdrāmas filmas sižetā. Tā teikt, viena neveikla kustība un nu ir jāpieņem dzīves iespējams svarīgākais lēmums. No vienas puses Es – Veduviedā ar mirdzošām un ticības pilnām acīm – bet kura reālajā dzīvē izdzīvot pati nu jau vairs nevar, respektīvi milzīgs slogs, un kā vārdā vispār? No otras puses atbildīgais vīrs, kurš saka: “tev nebūs čakarēt manu sīko, ja taisies neizturēt un pazust nākotnē, tad pazūdi uzreiz”. Smejies vai raudi.

6 mēnešus pēc tās saulainās dienas es biju oficiāli šķīrusies, jau citā kopdzīvē, uz kuru pēc 7,5 gadiem attiecību atnācu vien ar drēbju koferi, dažiem ikea skapīšiem, dēlu, un veduvieda.lv lapu, kurai nu jau vairs nebija nekādas vērtības, jo veduviedās tā nerīkojas.

Nebeidzamo ciešanu amplitūda

Ja mano pirmo laulību uzzīmētu kā nogriezni diagrammā, tad tā būtu taisna x asij paralēla līnija kaut kur starp 0 un 1 uz y ass. Bezvējš. Turpretīm otrās attiecības izrādījās tādas, kur tevi uznes kosmosā līdz paradīzei un tad taisnā ceļā uz elli, kuru burtiski nevar uzturēt. Tāda tīneidžeru ‘Join me in death’ eiforija, kas acīmredzot bija mans jaunības dienu neizdzīvots sapnis, un visi sapņi piepildās. To es atceros vēl no bērnības no stāsta par onkuli ar 1000 eskimo.

Lai vai kā Tīlijai šajās attiecībās vietas neatradās. Bez cigaretes tādus amerikāņu kalniņus izturēt nevarēja. Es jutos kā Nadja un neko ar to izdarīt nevarēju. Es konstanti jutos nemīlēta, jutu, ka man nav savas ģimenes,  un brīžiem likās, ka negribu vairs dzīvot (kas nekad nav bijis man raksturīgi), ka gribu izstāties un sākt no sākuma. Arī manam dzīvesbiedram nāca virsū šaubu viļņi, sajūta, ka viss ir nepareizi, nedabīgi, ka tā tam nav jābūt. Mūsu attiecībās bija trešais – tā bija iekšējā balss, kas teica skaidri un pārliecinoši: “bēdz, šis beigsies ļoti ļoti slikti”. Un mūsu atklātajās sarunās, kas neprātīgi sāpēja, mēs varējām viens otram pateikt, ka viss, kas ir noticis, ir nekas cits kā kļūda.

Taču fakts bija tāds, ka tajā pašā laikā tā arī bija Dieva griba, un tagad mums tas ir jāstrebj. Vienā brīdī bija jau sasniegts punkts, ka mēs atzinām, ka priecātos, ja otrs izšķirtos par attiecību izbeigšanu, bet neviens no mums nevēlējās atbildību par šādu soli uzņemties. Nē, paldies, es jau vienreiz izšķīros, es zinu, kur tas ved.

Filozofiska pieeja

Lai gan karma mani rāva iekšā savā ratā un vidēji uz 2 dienām katru mēnesī es kļuvu par dvēseli, kas nonākot cūkas ķermenī, notic, ka ir cūka, pārējā laikā es centos saglabāt filozofisku pieeju un novērotāja lomu. Es skaidri sapratu, ka

  1. Tas ir stāsta turpinājums e-grāmatai “Pirmie soļi personīgajā attīstībā un garīgajā izaugsmē”, kurā 2018.gadā noformulēju, ka tīrīšanās notiek pagriežot laiku atpakaļgaitā. Toreiz pēc savas diagnostikas biju tikusi līdz 18/19 gadu vecumam, un nu atgriešanās pie pusaudzes Nadjas  ir pavisam loģisks turpinājums.
  2. Emocijas, kas nāk no manis ārā dotajos apstākļos, ir nepazīstamas un nepieredzētas (vismaz es neatceros), tātad nekādi citi apstākļi šo drazu no manis nav varējuši līdz šim izvilkt, tāpēc labi vien, ka nāk ārā.
  3. Tā ir lieliska motivācija lūgšanai. Es atklāju, ka, ja iet un ar muti izrunā mantru, kamēr domas vārās, jo ir taču stress, tad pēc stundas domas palēninās, to skaits samazinās, paliek mazliet vieglāk, kā nosmeļot putas, kad vāra zirņus. Tas man palīdzēja izdzīvot. Jo tajā brīdī par lūgšanu sēdēšanas un koncentrēšanās formātā nevarēja būt ne runas.
  4. Tā ir vienreizēja iespēja gūt reālu pieredzi, kas notiek, ja tu pamet tuvo cilvēku, jo lekcijās par to tiek stāstīts… Piemēram to, ka sievietēm paliek auksta sirds un viņas paliek vienas. Par to man nav komentāru, bet manā gadījumā man atņēma visas superspējas, kas bija attīstījušās pēdējos gados. Un pat, goda vārds, izdzisa no apziņas dažas zināšanas, ko apguvu pēdējos gados. Šis patiesībā ir diezgan komiski, jo es, kad nonāku līdz kaut kam ģeniālam – tādam, ko nedrīkst aizmirst (jo aizmirstās, pierādīts) – es taisu tetovējumu. Man tādi ir 4. Pēdējais ir taisīts notikumu virpulī 2019.gadā, kad es pēkšņi sapratu, ka… Jā, tagad man ir tetovējums, kuru nozīmi es vairs nesaprotu.

Spried par vīrieti pēc darbiem

Nesen redzēju mīmu ar apmēram šādu dialogu:

  • Ko tad Janka no sievas aizgājis?
  • Viņa sieva tik daudzas reizes viņam teikusi, ka viņš viņu nemīl, ka viņš beigās noticēja!

Dienās, kad man vai viņam nebija uznākuši melnie, viss bija pasakaini. Realitāte stipri atšķirās no nekā-cita-kā-karmas izraisītām sajūtām. Es neesmu redzējusi, kā izskatās rēķini, kuri jāmaksā katru mēnesi, es nekad neesmu uzpildījusi vai tīrījusi mašīnu, lai gan 1,5gadu jau esmu autobraucēju rindās, man mājās vienmēr ir uzasināti naži un jebkura tehniska problēma tiek pamanīta un atrisināta dažu dienu laikā, mans vīrs nedzer un nesmēķē, un nedraudzējas ar citām sievietēm. Viņš mani ir oficiāli apprecējis un turās. Rudzītis reiz teica, ka vajag turēties…

Viņš joprojām dažreiz atnes man brokastis gultā un dāvina dāvanas kā rāda deviņdesmito romantiskajās filmās. Mums ir vienādi politiskie uzskati, vienāda pieeja bērna audzināšanai, vienāda gastranomiskā gaume. Un labajās dienās ir pilnīgi neskaidrs, kā gan ir iespējams, ka ir arī sliktās?

Šiva un Krišna

Egregoru meklējot part 1”, “Objections. Egregoru meklējot par 2”, “Šiva vai Krišna jeb Egregoru meklējot part 3”, “Patiesība par Rāhu

Tad, kad es biju stāvoklī ar savu meitiņu, izrādījās, ka man ir tas CIN jebšu pirmsvēža šūnas dzemdes kaklā. Es, protams, sabēdājos, bet tajā pašā laikā arī sapriecājos, gluži tāpat kā toreiz, kad mans tēvs, kas mani negribēja, nomira ar sirdstrieku 50 gados. Man šķita, ka tas ir taisnīgi. Un arī šoreiz es sapriecājos, ka sistēma strādā nevainojami – ja sagrēkoji, tad saņem pēc nopelniem.

Pēc dzemdībām izrādījās, ka nekas pats nav pārgājis, bet palicis sliktāk, tāpēc jāveic procedūra, bet man kā ex-veduviedai bija aizspriedumi pret ‘ārā griešanu’, tādēļ vērsos pie viena brahmina pēc padoma. Man ieteica šo un to, tai skaitā dzert govju čuras, ko es arī kādu brīdi darīju. Bet iespaidīgākais bija tas, ka viņš pateica, ka mana dievība ir Šiva, pateica, kāda mantra man jāskaita, un pat piedāvāja noorganizēt kaut kādu oficiālu mantras piešķiršanas rituālu ar viņa skolotāju.

Ja atceries, tad dažus mēnešus pirms tās liktenīgās saulainās dienās biju 1) Mahašivaratri (naktī, kas Šiva nolaižas uz zemes un var uzkalusīt mūsu vēlmes ) svētkos ievēlējusies, lai man ir harmoniskas attiecības 2) pirmo reizi aizgājusi uz Krišnas templi 3) jau vārījusies savā blogā par savu dilemmu ar Šivu un Krišnu, kuras pamatā bija tas, ka Krišna man šķiet svešs, es skatos uz viņu un nejutu neko. 0.

Jutu svētlaimi uzzinot, ka Šiva ir manējais, jo man taču vienmēr tā arī likās! Bet, kad sāku mēģināt skaitīt mantru vienu dienu, otru, trešo… Sapratu, ka nejutu nekā. Un, lai gan arī pret Krišnu joprojām nekā nejutu, tomēr krāpt viņu arī neredzēju jēgu. Šiva – tās jau bija vecas ziņas.

Procedūru man tomēr veica un, starp citu, Torsunovs (un beidziet viņam pieminēt vecos grēkus un atsaukties uz 20 gadus vecām lekcijām, normāli cilvēki, ejot uz priekšu, paliek arvien labāki, 2022.gada saturs ir citā līmenī) saka, ka vēzi šobrīd jāarstē ar medicīnas piedāvātām metodēm, ka šobrīd nekā efektīvāka nav, un ka, ja kāds saka citādi, tad tas ir skems.

Nekas nav mūzīgs un viss labs, kas labi beidzas

Vienā dienā viss sāka mainīties. Pats.

Es paskatījos spogulī, tad bildēs… un sapratu, ka es tos auksti bēšīgos, pelēkos, brūnos un melnos toņus, kādos esmu iedzīvojusies, vairs nevaru izturēt – visu izmetu un nopirku jaunu, gaišu un krāsainu garderobi. Es vairs nevarēju paskatīties uz pusfabrikātiem (visādi sojas/augu cīsiņi, bumbas, desas) un olām, kas figurēja mūsu ēdienkartē. Parādījās iedvesma gatavot.

Stūrējot uz darbu, mūziku nomainīja lekcijas un kirtanu ieraksti. Cilvēki sāka uzvesties dīvaini. Priekšnieks, kas izteica pamatotu rājienu, nolēma man atvainoties. Kolēģi-vīrieši sāka man taisīt durvis vaļā, kas Zviedrijā nav pieņemts. Cilvēki sāka aktīvi pieteikties Veduvieda konsultācijām (vēl pirms es atsāku rakstīt).

Tad es sajutu, ka mans vīrs mani mīl. Vienkārši iekšā sajutu un viss, un neviens nespētu mani pārliecināt par pretējo. Vienalga, kas notiek, es jūtu mīlestību un drošību. Pēc 3,5 gadiem beidzot pie manis atnāca miers. Parādījās ģimenes sajūta, kuras man ir tik ļoti pietrūcis visu šo laiku. Un tā balss, kas teica, ka viss būs slikti, ir pazudusi. Mēs uzvarējām. Tas nu ir garām.

Tīlija ir atpakaļ. Intuīcija ir atgriezusies, spējas atgriežas, atgriežas skaidrība un caurspīdīgums. Puzles liekas kopā, viss saslēdzas.

Mēs beidzot aizbraucām uz Stokholmas templi un lekcija bija par nodrillētu Bhagavadgītas pantu, ko es zināju un par kuru bieži izvēlas runāt, un, lai gan kārtējais skaidrojums mani nepārsteidza, pēc 2 dienām pēkšņi apgaismības veidā man atnāca atbilde uz jautājumu, kas mani nomocīja visu šo laiku: “Kādēļ tam visam tā vajadzēja notikt?”

Un tad vienā diena es paskatījos uz Krišnas attēlu, kas stāv uz altāra… Un viņš paskatījās uz mani atpakaļ. Viņš nu ir manējais. Kā mīļš sens draugs. Un tagad es pēc savas pieredzes varu pateikt, ka šīs attiecības ir jānopelna. Šī laime ir jānopelna. Esiet pacietīgi un nepadodaties. Hare Krišna!

SPIED UZ ŠĪ TEKSTA, KLAUSIES UN DZIEDI LĪDZI!

Leave a Reply