Kad Vēdas nevis uzlabo attiecības, bet rada krīzes (un kas man palīdzēja)

Kad Vēdas nevis uzlabo attiecības, bet rada krīzes (un kas man palīdzēja)

Pavisam nesen viena jauna sieviete, kas šobrīd atrodas šķiršanās procesā, man teica šādi: “Zini, es laikam ar visām šīm vēdu zināšanām sačakarēju mūsu attiecības…

Gribēju kā labāk gribēju lai augam kopā

Iedomājos, ka būšu baigā saimniece, ka kalpošu vīram. Rezultātā es ļoti bieži raudāju. Un viņš – viņš bija neizpratnē, kur ir palikusi tā meitene, kuru viņš iemīlēja un apņēma par sievu, un burtiski lūdzās, lai tā būtne, lai kur viņa arī būtu palikusi, nāk atpakaļ.”

Diemžēl šāda situācija, kad vēdiskās zināšanas, kurām vajadzētu cilvēkiem palīdzēt attiecības uzlabot, nevis palīdz pārvarēt krīzes, bet rada tās, nav nekāds retums.

Pirms pāris mēnešiem Džjotiš facebook grupiņā kāds ierakstīja jautājumu par to, kādi vēdiskās-astroloģijas-entuziastu-prāt parametri, varētu norādīt uz laiku, kad cilvēks izjūt to, ka viņš atgriežas pie sevis – ka saprot, ka uz kādu mazāku vai lielāku laika posmu bija sevi pazaudējis. Pazaudējis savu centru, aizmirsis būtiskāko… Es apdomāju šo jautājumu un sapratu, ka štrunts ar astroloģiskiem terminiem, jo atbilde ir pavisam vienkārša. Tas notiek tad, kad mums mazliet paveicas.

Tad nu tā arī kaut kā sanāk, ka pie vēdiskām zināšanām vai citām filozofijām cilvēks bieži vien nonāk tad, kad kaut kas viņa dzīvē neiet tā, kā vajadzētu. Un šādās situācijās, protams, mēs sākam apšaubīt, vai maz par dzīvi jelkad esam kaut ko zinājuši, un esam gatavi pārdot dvēseli velnam, lai tik mums atkal ietu labi. Iespējams mēs ieraugam kādu veiksmes stāstu piemērus un tad metamies kopēt citu cilvēku rīcības, kas viņus ir novedušas tur, kur viņi ir un kur viņiem ir labi. Taču patiesībā, lai gan esam tik ļoti līdzīgi un mūsu vajadzības ir gandrīz vienādas, tomēr tajā pašā laikā esam arī ļoti dažādi, un tas nozīmē, ka no vienas puses mums ir jāiedvesmojas no citiem, bet no otras – jāizprot, kāda ir mana unikālā formula laimīgai dzīvei. Un, protams, arī laimīgām attiecībām.

Mēs ar vīru esam salīdzinoši jauns pāris – kopā 7 gadus. Tā jau stāsta, ka šis ir kā reiz krīzes laiks. Un atklāti sakot, mans vīrs (gluži tāpat kā ievadā pieminētais puisis) jau labu laiku bija neizpratnē, kur ir palikusi tā meitene, ar kuru viņam reiz bija labas attiecības…

Mūsu mazā krīze sākās jau gadus 3 atpakaļ un tā viņa auga un auga līdz izauga par lielu un patstāvīgu. Zinot vēdisko filozofiju no vienas puses un ideju par kolektīvu apziņu no otras, pēdējo pusgadu es attiecībās esošiem draugiem un paziņām sāku pie katras iespējas vaicāt, kā tas ir viņu attiecībās – kā cilvēki tiek pāri krīzēm un kāpēc vispār saglabā laulību???

Nē nē, protams, mēs šķirties netaisījāmies. Taču priekš manis bija nepieņemami palikt kopā tādēļ vien, ka “tā vajag” – jo tāds, redz, ir pienākums, dzīve vai liktenis. Varbūt kādam tas liekas OK, bet tikai ne man. Es jau bērnībā biju nolēmusi, ka tā, kā visi, nedzīvošu – tad jau labāk vispār nekā.

Man par pārsteigumu tad, kad teicu cilvēkiem, ka es atrodos periodā, kad es domāju par tālāku attīstības plānu un par to, vai šīs attiecības sakrīt ar maniem personīgiem mērķiem, ar manu nākotnes vīziju, par to, ka man ir 31 un ka man ir nopietni viss jāapdomā, jo nav laika marinēties vēl 5 gadus un gaidīt sazin ko, manas jaunās satviskās draudzenes jutās mazliet sašutušas un metās mani pārliecināt, ka vēdas taču saka, ka ģimene ir jāsaglabā… It kā es to nezinātu.

Manuprāt, problēma ar vēdām ir tā, ka, nonākot pie sistēmas cilvēkiem, tām rodas slikta slava. Jo ir sektanti, ir radikāļi. Tie, kuri vienu sistēmu nomainījuši pret otru, sākuši ievērot likumus, varbūt dzīvo bailēs no soda. Par to arī ir tā transformācija, kas ar mani ir notikusi pēdējā laikā – ka es saprotu un atzīstu to, ka vēdas sakrīt ar manu pasaules redzējumu un ieliek vārdos manas sajūtas. Ka vēdas nav pirmatnējas, kādēļ daru tā vai savādāk.

Klausoties draudzeņu ieteikumus, es, godīgi sakot, pat sajutos mazliet pārāka… Un man ir tik ļoti žēl, ka cilvēki šādi šo filozofiju izprot – ka man būtu jāiekaļ galvā, ka šis ir vislabākais scenārijs priekš manis, ka man ir atbildība pret bērnu utt. Taču es zinu, ka mana pati lielākā atbildība ir pret Dievu – būt laimīgai. Un nekad neapstāties un nenomierināties.

Nepārprotiet, es nekad neesmu beigusi mīlēt savu vīru. Bet sevi es mīlu vēl vairāk, tādēļ man ir jāseko saviem sapņiem… Pie tam es justos ļoti apbēdināta, ja kāds dzīvotu ar mani kopā, jo tā vajag, nevis tādēļ, ka tā gribās.

Ar šo bloga ierakstu es nevēlos dot Tev zaļu gaismu uzsākt šķiršanās procesu, bet gan pateikt to, ka apsvērt savas opcijas ir normāli. Ka šaubīties ir normāli! Ka izjust un izpaust arī visas citas savas emocijas ir pavisam normāli.

Vienā dienā es pēkšņi tiku pie sajūtas, ka mans vīrs priekš manis ir pats labākais – līdz tai pašai sajūtai, kas bija gaisā, kad precējāmies, līdz tai, par ko stāsta lekcijās (ka sievietei šai sajūtai ir jābūt)… Tā ir tāda kosmiska sajūta, kuru nevar noviltot. Bet, kad tā atnāk, tad pazūd bailes no šķiršanās un zūd vajadzība ‘spēlēt’ laulību tādu, kādai tai it kā vajadzētu būt. Copy/paste klišeju.

Tagad mēs strīdamies biežāk un skaļāk – jo mums abiem ir viedoklis un tas nav jāpatur pie sevis, jo šajās attiecībās esam uz palikšanu. Agrāk man nepatika strīdi, jo uzreiz likās, ka tas nozīmē, ka mums ir problēmas, jo Holivudas filmās laimīgie pāri nestrīdās. Tagad saruna augstos toņos nekalpo par iemeslu sliktam noskaņojumam – nav jāapvainojas, jo tas taču ir normāli, ka domājam dažādi. Teikšu atklāti – šī ‘it kā vēdiskā’ sava viedokļa norīšana un piekāpšanās (sieviešu askēze) mani burtiski indēja mazās devās un es nebrīnītos, ja attaptos ar kādu riebīgu kaiti, ja tas tā arī turpinātos.

Bija viens posms, kad vispār likās, ka sievai vīram pēc darba jāpienes ēdiens un klusi klānoties atpakaļgaitā jādodas prom no istabas, nepagriežoties pret viņu ar muguru kā pret piesista pie krusta Jēzus ikonu… Classic.

Tagad ir skaidrs, ka tādas attiecības, kur kāds no pusēm cenšas būt ne-viņš-pats, nav dzīvotspējīgas – varbūt tas arī ir par to, ka viss sākas ar nepatiku pret sevi un beidzas ar nepatiku pret Visu. Tādēļ mans ieteikums ikvienam ir – bezbailīgi un uzstājīgi esiet jūs paši un cieniet citu unikalitāti, nemēģinot nevienu izmainīt.

 

P.S. Mūsu krīze šobrīd ir oficiāli beigusies un vismaz es esmu laimīgāka savās attiecībās nekā jebkad.

P.P.S. Šis blogs ir radies 2018.gada augustā 4 mēnešus pirms tā publicēšanas – pagaidām nekas nav mainījies, ko arī vajadzēja pierādīt.

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This