DARI LABU #KarmaNavUtis

DARI LABU #KarmaNavUtis

Pirms neilga laika Orākulā izlasīja Branta rakstu par cigunu. Precīzāk par dziņu pēc sertifikātiem un sertifikātu kā kompetences apliecinājumu. Raksts man ļoti patika, jo bija skarbs… Man jau patīk tāds skarbais stiliņš, taču pati cenšos no tā izvairīties. Lai neievelk iekšā. Taču tieši šis raksts mani iedvesmoju pacelt vienu tēmu, par kuru ‘šujos’ jau kādu brīdi, taču nebiju gana drosmīga, lai par to runātu. Šī tēma ir: vai var nodarīt kaitējumu sev, bez atļaujas palīdzot kādam citam? Un, vai vispār varam kādam palīdzēt?

Dienu pirms iedvesmojošā raksta izlasīšanas rullēju es Facebook fīdu un man iekrīt acīs viena bilde ar tekstu. Neatceros kādu. Bet tā nu es sāku lasīt tekstu, ko ir sagatavojis Lazareva Facebook lapas administrators. Visu cieņu – Lazareva kompetenci neviens neapšauba. Bet tas teksts bija viena vīrieša iesūtīta vēstule, kur viņš stāsta, ka jā, tiešām ir tā, ka nevajag nevienam neko ieteikt, jo savādāk dzīve aiziet pa pieskari. Viņš stāsta, ka ir sācis klausīties viedās lekcijas un ap to pašu laiku kāds viņa draugs esot sācis krāpt sievu, un tas nu tad draugam visas savas zināšanas par tēmu ir izklāstījis. Burtiski pāris mēnešu laikā pēc šī atgadījuma mūsu varoņa sieva no viņa ir aizgājusi. […] Un viņš tagad uzskata, ka tas ir tādēļ.

Patiesībā, man šķiet, ka cilvēki, kas sāk apgūt ne tikai garīgas, bet arī visādas citādas it kā dzīvi uzlabojošas zināšanas, kļūst par diezgan neciešamiem. Bet tajā pašā laikā vismaz no garīgo zināšanu pasniedzējiem esmu dzirdējusi šādu teoriju, ka jūsu apziņa tagad sāks transformēties un jūsu partneris vai nu transformēsies ar jums kopā vai arī atkritīs. Ok… Bet nu ne jau gada laikā? Vai dažu mēnešu laikā. Transformācija nenotiek tik ātri.

Es atceros, kā mēs ar vīru strīdējāmies par to, vai ēdienu cept uz kokoseļļas vai rapšu eļļas. Mans vīrs nav sektā, viņš ir pavārs un Latvijas patriots. Un viņš nesaprot, kā kaut kas audzēts ārzemēs var būt veselīgāks par to, kas izaug uz mūsu zemes. Bet mani, savukārt, sakodēja, un man vienalga, kur patiesība, bet man vajag kokosriekstu eļļu.

Un draugi arī pielej eļļu šim pasākumam: „Kāpēc jums mājās ir rapšu eļļa??? Jūsu olīveļļa nav extra virgin?”

Ak, cik daudz stundu mēs esam sabojājuši viens otram, runājot par šo. Līdz atnāca sapratne, ka es šobrīd neesmu gatava šķirties no sava vīra dēļ eļļas. Arī tad, ja tas nozīmēs, ka dzīvošu 10 gadus mazāk.

Tas gan nenozīmē, ka mēs joprojām nestrīdamies dēļ visādas informācijas, ko esam izlasījuši internetā. Bet tas ir šausmīgi. Un es ar skaudību noskatos uz tiem pāriem, kas nav apsēsti ar pareizu dzīvošanu. Tie izskatās krietni laimīgāki… Atstāj bērnu pie aukles un posto bildes feisbukā no brančiem un kino laikā, kad mēs strīdamies par to, kura vecāki būtu kompetentāki bērnu pieskatīšanā. Un nenonākam pie kopsaucēja. Gadiem.

Vispār astroloģiski interese par ezotēriku var būt saistīta ar tādām nejaukām mājām, kas ietver sevī arī kaut kādas neveiksmes (8., 12.). Arī no tāda skatu punkta iegūtai informācijai nav īsti sakara ar neveiksmēm. Piemēram, cilvēkam var būt 8.mājas pārvaldnieka periods, viņš sāk interesēties par šamānismu un neilgi pēc tam cieš avārijā. Bet viņš jau necieš avārijā tādēļ, ka aizgāja pie dziednieka vai uz pāris ‘savādākām’ lekcijām, un tad pastāstīja to kādam…

Varbūt esi dzirdējis, ka mēdz teikt, ka, re, šīs zināšanas ir tik spēcīgas un mistiskas, ka to nevienam nevar stāstīt. Kaut kas tur ir… Es atceros, ka dažus gadus pat, kamēr mācījos Džjotišu, man palika slikti. Vilka uz vemšanu un viegli griezās galva. Taču tā sajuta pazuda līdz ar mācīšanās avota nomainīšanu! Jo, kā Tev saka, tā arī ir. Mēs esam tas, kamā mēs klausāmies.

Vēl esmu dzirdējusi tādu teoriju, ka mēs nevaram nevienam neko dot, kamēr paši neesam tikuši galā ar sevi. Ka pirms palīdzēt kādam, mums vajag sakārtot savu dzīvi. Un garīgi-palikt-gribošie uz šī pavelkās. Bet iet gadi, pat gadu desmiti, taču līdz palīdzēšanai citiem tie arī netiek, jo nav gana sakārtoti. Vienmēr atrodas kaut kas vēl, ko kārtot.

Manā nelielajā pieredzē, nereti cilvēki, kas pievēršas ezotērikai ir lieli egoisti, tā vārda sliktajā izpausmē. Tieši tādēļ viņiem rodas problēmas un tie nonāk atbilžu meklējumos pie mistikas. Un tad iedvesmoti metas iekšā savas dzīves uzlabošanā… Bet nekur tālāk par ‘ES’ arī netiek. Analizē sevi, lūdz par sevi, uzlabo sevi. Motivē sevi ar kaut kādu mistisko atbrīvi un to, ka nākamajā dzīvē būs labāk… Diezgan savtīgi. Laikā, kad tauta parastā ziedo un cenšas risināt kaut kādas risināmas situācijas mūsu valstī vai pasaulē. Bet vairākumam wannabe-garīgo ir pie kājas. Karš Sīrijā? Pie kājas. Bērnunama meitenes kļūst par maukām? Pie kājas. Un tā tālāk.

Un ne jau mēs vien pie vainas. Mūs iebaida.

Neilgi pēc tam, kad es biju izsludinājusi pieteikšanos manis radītajam bezmaksas vēdiskās astroloģijas kursam (ko darīt nedrīkst it kā), mans dēls sāka klepot. Un klepoja viņš pus gadu. Un visu šo laiku kaut kur manā galvā sēdēja tā doma par to, ka varbūt es pārkāpju kaut kādus likumus un riskēju ar savu un tuvinieku likteni… Taču racionalitāte uzvarēja un es turpināju. Kaut kur pa vidu dēla klepošanai es satiku Ilzi. Viņa teica, ka viņas dēls arī noklepoja pusgadu un tad vienā dienā beidza klepot. Un viss. Un Ilze nebārstās par brīvu ar garīgām zināšanām, tā ka… Vārdu sakot, pēc laiciņa arī mans dēls beidza klepot.

Tad dažreiz, kad strīdamies ar vīru, man arī uznāk domas, ka varbūt man tur ir pielipusi kaut kāda svešā karma vai sazin kas. Bet – Hei! – reti kuram attiecībās iet viegli. Man patīk, kā raksta viens no Džjotiša publiskās grupas aktīvākajiem komentētājiem – atjēdzieties, karma nav utis!

KAS NOTIKA PATIESĪBĀ, KAD SĀKU PALĪDZĒT CITIEM

Kad 2016.gada beigās iepostoju Astroloģijas grupiņā, ka drīzumā tiks palaists online kurss, kurā būs iespēja iepazīties ar vēdisko astroloģiju ikvienam par brīvu, dabūju vilni negatīvisma savā virzienā. Protams, es sabēdājos un sāku prātot par to, vai varbūt tiešām tā nemaz nav laba doma. Bet es jau to nemaz neizdomāju! Vienkārši vienā rītā pamodos un bija! Bet, kad tevi apšauba, tev uzbrūk, protams, gribās iet noslēpties aliņā un nekad vairs nelīst ārā. Un varbūt es tā arī būtu izdarījusi… Taču nākamajā dienā notika kas pavisam neparasts –

es vinnēju loterijā 1000$!

To es uztveru kā nepārprotamu zīmi tam, ka ir jāturpina iesāktais.

Pirmais kurss startēja 2017.gada 2.janvārī. Un 3.janvārī manu vīru negaidīti paaugstināja.

Tajā pašā mēnesī vienā vakarā dienu pirms manas dzimšanas dienas es paliku nomodā un šķirstīju foto albumiņus… Un atradu aiz vienas bildes 200eiro 😀 Protams, to tur neielika pats Dievs, bet es. Taču es to neatcerējos – tie tur bija stāvējuši vairāk kā 5 gadus droši vien no laikiem, kad Latvijā vēl bija lats un es braucu uz tuvajām ārzemēm spēlēt kārtis.

Tad pavisam drīz es iepazinos ar vēdiskās astroloģijas entuziastu Aināru (man labāk saukt cilvēkus par entuziastiem nekā par profesionāļiem, jo profesionāļi visu zina, bet entuziasti mācās un urbj dziļāk ar bērnišķīgu aizrautību) un viņš mani burtiski nobēra ar vēdiskās astroloģijas materiāliem. Par brīvu.

Septembrī startēja 3.kurss, bet, jāsaka godīgi, es jau biju diezgan izsmelta… Gribējās savādāk, gribējās attīstību. Taču tobrīd skaidras vīzijas par to KĀ vēl nebija.

Tā nu es vienu dienu gāju pa ielu… Rīgā. Viena pati. Un tas vien priekš manis ir liels notikums. Un satiku savu draugu Robertu, kuru nebiju satikusi dažus gadus. Mēs norunājām satikties un tajā tikšanās reizē šīs draugs man iedeva pieeju 2000usd vērtajam online kursam, kas bija trūkstošais puzzles gabaliņš manā dzīvē (par brīvu).

Kopš tā laika un līdz šim brīdim man viss ir kārtībā.

Protams, dzīve iet uz priekšu un būs citas aktualitātes, citas problēmas, citi risinājumi. Bet 2017.gads man iemācīja to, ka viss tas, ko tu dod, nāk pie tevis atpakaļ transformējies par to, kas tieši tev tajā brīdī ir visvairāk vajadzīgs. Tādēļ nebaidieties darīt labas lietas un darīt tās par brīvu. Jo jūsu iespējas ir limitētas, bet Viņa – nē.

NO LIMIT.

Kurš ir labāks – Sertificēts vai Profesionāls?

Piemājas veikalā ir paziņojumu dēlis. Vienu dienu ievēroju jaunu plakātiņu, kurš aicināja uz manikīru un pedikīru pie sertificētas nagu kopšanas speciālistes. Es pat tā apstulbu. Kāds sertifikāts? Kursu pabeigšanas? Lai to darītu, cik man zināms, medicīnisko izglītību nevajag. Pa lielām šaibām, vai kādam vispār interesē, vai viņa nagu kopšanas meistaram ir sertifikāts? Vienkārši mana mamma ir kā reiz šāds speciālists ar vairāk kā 20 gadu pieredzi, kas ir n-tos cilvēkus izglābusi no potenciālām operācijām. Viņa atvieglo citiem dzīvi, viņa ir savā vietā. Viņai ir klienti, kas tāpat vien vai krīzes laikā aizbrauca dzīvot uz ārzemēm, un pie viņas pierakstās plānojot savu atbraukšanu uz dzimteni, tāpēc ka citur tā netaisa. Viņa neskrien uz kvalifikāciju paaugstinošiem kursiem, lai iegūtu jaunus sertifikātus – netaisa gēla nadziņus utt., jo viņai nav tam laika…

Es neesmu izglītības heiteris. Es visu mūžu esmu sapņojusi, lai man ir augstākā izglītība, lai man ir sertifikāti, lai man ir statuss kaut kāds. Kaut kas, ar ko lepoties. Kaut kas, ko citiem iebāzt sejā. Taču liktenis tā sagrozījās, ka nav īsti ko sejā iebāzt, tādēļ nākas būt pieticīgai, nākas nejusties pārākai par kādu citu – par tiem izglītotajiem cilvēkiem, kas nāk pie manis. Un burtiski pavisam nesen es sapratu, cik lielā svētība tā ir, ka tieši tā tas viss ir sagrozījies…

Un sagrozījies arī, ka tādi cilvēki ir apkārt, kas ir profesionāli un pieprasīti. Atceros, ka patēvs stāstīja, ka augstskolas diplomu ieguva mācoties neklātienē kādus 7 gadus, jo bija ko darīt, nav laika uz augstskolu iet – viņš kopš 20 gadiem pa vadītāja amatiem. Arī pusbrālim vajadzēja ņemt akadēmisko pirms pēdējā gada, jo savs bizness, sievas bizness, intereses, ceļošana – nav laika pakaļ sertifikātiem skriet. Un neviens jau arī viņus neprasa, ja vienkārši esi labs.

Bet, rodas jautājums – kā gan es sevi varu saukt par profesionāli, ja neesmu sertificēts??? Ja es saukšu sevi par profesionāli bez papīra pie rokas, vai nesanāks tā, ka es esmu melis?

Varu pastāstīt savu pieredzi ar pokeru… Jo reiz bija jautājums par to, kurā mirklī tu vari sevi saukt par profesionālu pokera spēlētāju, jo tur ir tik daudzi tie līmeņi – ir cilvēki, kas spēlē uz ļoti lielām naudas summām, bet daudzi spēlē pa salīdzinoši mazām… Lai būtu saprotamāk, tāpat kā biznesā – ir lieli biznesi ar daudziem darbiniekiem, daudziem kredītiem, lielu apgrozījumu un ir SIA pavisam maziņi, nu un tad kurā mirklī tu vari sevi par uzņēmēju saukt, lai citiem par to nenāk smiekli.

Atbilde ir pavisam vienkārša – ja tu vari nodrošināt sevi, apmierināt savas adekvātās vēlmes ar nopelnīto naudu darot noteiktu darbu, tad tu esi profesionālis.

Es, piemēram, tagad esmu profesionāls vēdiskais astrologs. Tas ir mans vienīgais ienākumu avots un es varu sevi nodrošināt.

Ja es nolemšu beigt ar to nodarboties, uzlikt šo nodarbi uz pauzes, pie šī paša zināšanu līmeņa es vairs nebūšu profesionāls astrologs.

Bet, ja es būtu sertificēta (es neesmu!), tad nekas nemainās no tā, vai es praktizēju vai nē. Līdz ar to tas vārds „sertificēts” pats par sevi, manuprāt, nedod nekādu informāciju par cilvēka reālām zināšanām, bet vien par to, ka viņš kaut kur kaut kad ir atsēdējis noteiktu laiku.

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This