Planētu ietekme ir otršķirīga…. Mēs paši sevi varam skatīt vairākos plānos. Mums ir ne tikai fiziskais, bet arī smalkais ķermenis, kas sastāv no prāta, saprāta, rakstura jeb ego. Smalkais ķermenis ir kaut kas, ko pārnesam sev līdzi no viena fiziskā ķermeņa uz citu pārdzimstot. Šī ķermeņa vecums ir aptuveno 311 miljardu 40 miljonu gadus vecs. Tas neiznīcinās, bet glabā sevī visu informāciju. Šī informācija iekļauj sevī gan mūsu labdabīgas, gan nelabdabīgas rīcības. Labdabīgas rīcības ir tādas, kas veicina harmoniju, mijiedarbību – harmoniju ar Visuma likumiem, Dieva likumiem un mijiedarbību ar citām dzīvām būtnēm to labumam. Nelabdabīgas, savukārt, ir tādas, kas ignorē citu dzīvo radību vēlmes, tiesības, cerības.

Tad notiek tas, ka planētas nedarbojas pa tiešo uz cilvēku pašas par sevi ar savu kustību, ar savu astronomisko pozīciju. Tās vienkārši pārvietojoties ieslēdz mūsu pašu dziļā apziņā esošos noskaņojumus, citu dzīvju iespaidus. Nevis konkrētas situācijas, bet tieši emocionālos stāvokļus. Tās emocijas, savukārt, ir saistītas ar noteiktām darbībām, ko veicām pagātnē. Tad nu planētu stāvoklis šobrīd debesīs liek mums atcerēties šos stāvokļus un cilvēki ar līdzīgām pieredzēm atrodas mums blakus un izspēlē noteiktas situācijas, kas liek piedzīvot noteiktas emocijas. Nav nekāda cita mehānisma kā vien tas, kas jau ir ierakstīts mūsu sirdīs.

Piemēram, varbūt esam nodarījuši kādam ciešanas un kļuvām par lieciniekiem viņa bailēm, dusmām, skumjām, zaudējuma sāpēm… Un, ja mēs paši izjūtam šīs emocijas, tas nozīmē, ka planētas tā iedarbojas uz smalko ķermeni – ka mums tas tagad ir jāpiedzīvo. Lai saprastu skaidri un gaiši un uz visiem laikiem – tā darīt nevar.

Tad ir jautājums – kā mēs pārdzīvosim šīs emocijas? Vai mēs to rezultātā nezaudējam saikni ar saprātu un nesataisam vēl jaunu porciju ar nelabdabīgām rīcībām.

Katrai emocijai piemīt noteikts noskaņojums. Marss saistās ar dusmām, Saturns ar bailēm. Un tad planētas iet pa apli un periodiski aizķer kādu noteiktu emociju, kurai jāiznāk. Pēc būtības tā ir sava veida grēku izpirkšana. Tos var izpirkt, izjūtot nožēlu par to, ka pats tādas lietas esmu darījis. Ne citi ir sliktie, bet parāda man mani. Un nevar tā būt, ka cilvēks, piemēram, kaut ko it kā nožēlo un tad izdara to vēlreiz. Ja cilvēks ir nožēlojis paīstam, ja ir izjutis, cik šausmīgi tas ir (izjutis līdz galam), viņš nekad vairs to ne pie kādiem apstākļiem neatkārtos. 

Kāpēc mēs mēdzam nelabdabīgi rīkoties? Tāpēc ka mēs gluži vienkārši nesaprotam citu būtņu pārdzīvojumus. Tam traucē mūsu egoisms. Mēs izvairāmies gan no svešām gan savām negatīvām emocijām… Mēs varam domāt – man vienalga, tas nav nekas īpašs, es neskumšu, nedusmošos, nebaidīšos, neizjutīšu izmisumu… Tad mēs neizdzīvojam emociju pilnībā, nepareizi interpretējam situāciju (nesaprotam, ka tas viss ir par mums) un tad arī nejūtam nožēlu. Situācija paliek neaktuāla pēc brīža, jo planēta nomaina zīmi, iet uz priekšu… Un mēs aizmirstam, domājam, ka nekad tā vairs nebūs. Bet paiet gadi un lēnā planēta atkal ieiet tajā pašā mājā un situācija atkārtojas, tikai šoreiz vēl spilgtāk, “sliktākā formā”, mēģinot līdz mums aizklauvēties (ja toreiz tev bija vienalga, nekā nejuti, tad šoreiz ir jāiedod lielāka deva), lai mēs beidzot izdaram tos pareizos secinājumus!

Visi notikumi – tie ir otršķirīgi. Tie notiek tikai un vienīgi tādēļ, lai mēs piedzīvotu noteiktas emocijas. Apturēt emocijas nav iespējams. Kaut vai mēneša griezumā, ja mēs skatamiem Mēness tranzītu, kas vienā zīmē ir 2,5 dienas… Obligāti būs 2,5 dienas mēnesī, kad jutīsimies slikti un neko nevarēsim ar to izdarīt. To mainīt nevar, tāpat kā nevar apstādināt planētas.

Galvenais mērķis šai planētu kustībai un līdz ar to mūsu pagātnes pieredžu aktivizēšanai ir tikai viens – likt mums atbrīvoties no visa tā, kas mums neļauj just mīlestību. Mīlēt, būvēt siltas, tuvas, dziļas attiecības.

Tad, kad mēs izdzīvojam visas tās negatīvas emocijas, ko paši citiem esam nodarījuši, nesastrādājot pie tā jaunu karmu, mēs kļūstam brīvi no karmas.

Iedvesmojoties no R.Naruševiča