Atbraucu es pie savas mammas, pasaku, ka besī ārā viss… Kāda jēga? Varbūt labāk skaisti sadegt? Un, kam man 10-20 papildus gadi vecumdienās (kad es būšu tomēr veca un kādas gan būs manas opcijas), ja šobrīd katra diena šķiet TIK grūta… Ja vecā dzīve bija kā zebra – melns, balts, melns, balts, – tad šobrīd mijās askēzes un vainas apziņa. Ja agrāk varēja priecāties par saviem sasniegumiem un brīžiem justies Successful, tad šobrīd panākumi rada saspringumu vien – lai tik nesanāk palikt lepnai, jo tie jau man ir doti, nevis ir mans nopelns, un, ja es izrādīšu lepnumu, tad iespējams, ka es saņemšu sodu, un to es negribu. Vārdu sakot, visādas šitādas šizas. Garīgā dzīve parastā, kā sacīt jāsaka… Bet, ko mamma? Viņa man citē Bhagavatgītu!

Mana mamma ir viens no maniem galvenajiem skolotājiem un iedvesmas avotiem.

Viņa atšķirībā no manis:

• skaita mantras no rītiem. Jau 8 gadus. Katru dienu. Ja man vajadzētu minēt, es teiktu, ka šajā laikā viņa ir izlaidusi maksimums 2 mēnešus.
• iet uz hatha jogu šos pēdējos 8 gadus un uz indiešu cīņu Kalaripayattu – pēdējos 4. Regulāri. Vienā vietā. Un kaifo pēc katras nodarbības.
• Ir bijusi Indijā. Lai gan nevar to atļauties. Bet viņa gribēja un aizbrauca, atrada iespēju. Ne bez dievpalīga, protams.
• Ir izlasījusi Bhagavatgītu. Manai mammai vispār tāpat kā man (vai man tāpat kā viņai) lasīt nepatīk. Es zinu, ka pēdējo 10 gadu laikā viņa ir izlasījusi bez Bhagavatgītas vēl 2 grāmatas… Lazareva Karmas diagnostiku un manu mīlo Tantro (70to gadu izdevums padomju laikos pārdrukāts uz rakstāmmašīnas). Bet viņa lasa vienu un to pašu vairākas reizes pēc kārtas. Bhagavatgītai iet otrais aplis.

Viņa, protams, pie tā visa ir arī veģetāriete, pieturās pie ājurvēdiski pareizas diētas un ir attīrījusi aknas vairāk kā 10 reizes. Principā Purvakarma un Pančakarma ir viņas defolta stāvoklis 🙂

Mana mamma ir riktīgs terorists, kas nepakļaujās nekādai audzināšanai un visu dara pa savam. Vest ar viņu pārrunas ir pilnīgi bezjēdzīgi, tāpēc dažreiz mēs arī karojam. Bet pa lielam – es jau saprotu, ka, ja viņa klausītos citos, mana dzīve būtu bijusi pavisam savādāka… Ne tik vēdiska!

• Mamma baroja mani ar krūti līdz trīs gadu vecumam, par spīti tam, ka toreiz bija modē iedot bērnam pudelīti un iet uz virtuvi pīpēt.
• Uz bērnu dārzu es negāju. Mamma sēdēja ar mani mājās līdz 6 gadu vecumam. (Nebija jau nemaz tik vienkārši 90ajos tikt pie darba).
• Protams, mēs gulējām kopā. Un autiņos mani netina, kā bija pieņemts tajos laikos, jo mamma to nemācēja un uzskatīja, ka tas ierobežo mani.
• Mani neattīstīja. Es negāju ne uz kādiem pulciņiem, ne par ko neinteresējos, un neviens par to neuztraucās. Līdz 10 gadu vecumā PATI nolēmu, ka vēlos spēlēt ģitāru. Tad PATI nomainīju skolu, nomainot arī apmācības valodu, 13 gadu vecumā. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl – esmu ļoti patstāvīga un atbildīga. Arī savai ģimenei esmu palīgs, nevis slogs.
• Par spīti tam, ka mēs vienmēr esam dzīvojuši kā vairums – no naudas līdz naudai, bez iekrājumiem un liekas naudas, mamma centās mani pucēt, izvēloties labas mantas. Man nebija ļauts iet uz humpalām! Man nebija ļauts valkāt bižutēriju! Un, šķiet, ka 13 gadu vecumā es jau biju dabūjusi savas pirmās franču smaržas (tās gan uzdāvināja mīļā tante, mammas māsa) – man burtiski neļāva pirkt lētu kosmētiku. Vai skūt kājas ar vislētāko skuvekli… Jo būt sievietei, tas nenozīmē uzvilkt svārkus vien. In fact, es pati svārkus valkāju ļoti reti.
• Mana mamma uzskatīja, ka teicamniekiem trauki nav jāmazgā. Es principā biju atbrīvota no visiem mājas darbiem. Mans uzdevums bija nodarboties ar tām lietām, kas man patīk un sanāk. Un jā, es neesmu tagad nekāda baigi labā mājsaimniece, taču par spīti tam, ka daži ir šaubījušies, vai tik nebūs tā, ka šī iemesla dēļ mani vispār neviens nepaņems par sievu, esmu precējusies. Un es domāju, ka visā kopsummā vīriešiem ne pārāk interesē, cik labi vai ātri sieviete var satīrīt māju.
• Ģimenē man no bērnības stāstīja, cik gudra un skaista es esmu, un vienmēr par visu prasīja manu viedokli. Es gan sevi par baigi skaisto neuzskatu, bet kopsummā ar pašvērtējumu man ir viss kārtībā.

Un es ļoti skaidri redzu un apzinos, cik daudz esmu ieguvusi no tā… No cik daudzām problēmām esmu izvairījusies, pateicoties tam!

Un, kas nav mazsvarīgi – pateicoties šādai audzināšanai es spēju veidot patīkamas un ērtas man attiecības ar pretējo dzimumu. Es arī nekad neesmu cietusi no tā, ka man attiecību nav, kamēr tās neuzradās.

Un jā, es zinu, ka daži no šiem audzināšanas principiem ir piemēroti meitenēm vien, un, ka puišus tā audzināt nedrīkst (par to mēs mēdzam kašķēties), bet mans dēls mīl manu mammu. Viņš pēc viņas ilgojās. Viņiem ir attiecības! Ja rīt viņai ir jāsavāc viņš, tad jau šodien viņš sāk viņu gaidīt. Un no rīta, izdzirdot viņas balsi, viņš piecu minūšu laikā jau gatavs stāv pie durvīm, lai gan normālos apstākļos saģērbt 2-ar-pus-gadnieku nozīmē skriet pa māju viņam pakaļ un konfliktēt 🙂

Neskatoties uz to, ka mana mamma dažreiz uzvedās nedaudz crazy (piemēram, sāk raudāt dēļ tā, ka es taisos sablenderēt nepārlasītas ogas… vai vienkārši pa kluso izmet kādu krekliņu, kas pēc trim mēģinājumiem atgriezt tam baltumu, tomēr neatbilst viņas baltuma standartiem), es ceru kādreiz būt tikpat vieda mamma.

Bet, kas attiecas uz Bhagavatgītu… Mamma teica, lai atslābstu. Tādēļ nesodiet mani bargi, redzot mani pērkam veikalā biezpiena sieriņu. Jo dažreiz jau var. Jo mūsu dzīvesveidam būtu jābūt mūsu brīvai izvēlei, nevis cietumam.