Mans TĒVS mans SKOLOTĀJS

Mans TĒVS mans SKOLOTĀJS

Interesanti, kādēļ tēva dienu svin tieši septembra sākumā un svētdienā? Vēdiskajā astroloģijā tēvs ir Sūrja (Saule) un tā, savukārt, septembra pirmajā pusē atrodas Simhā (Lauvas zīmē), kas ir viena no divām spēcīgākajām Saules pozīcijām. Pie tam svētdiena ir Saules diena.

Vēl tēvs astroloģiski ir 9.māja. Tā pati māja atbild arī par skolotājiem, arī par garīgo skolotāju.

Mani audzināja patēvs. Viņš uzradās, kad man bija 10 gadi, un palika, un es par to ļoti priecājos.

Nē, es galīgi necietu no tā, ka augu bez tēva līdz iesāku savas skolas gaitas. Bet tas, ka reizi gadā kādā no svešvalodas stundām, jau atkal mācoties par ģimeni, bija jānāk pie tāfeles un klases priekšā jāpasaka, ka man tēva nav, bija ļoti traumējoša pieredze. Tādēļ statusa nolūkos (par ko arī atbild Saule) mammas jauno draugu par patēvu es atzinu uzreiz. Un nu jau viņš šajā statusā ir 21 gadu pat par spīti tam, ka ar mammu viņi jau vairākus gadus nemaz nav kopā.

Dīvainā kārtā no visiem saviem ģimenes locekļiem tieši patēvam es līdzinājos visvairāk. Kad sāku mācīties vēdisko astroloģiju, tam nāca arī izskaidrojums. Izrādījās, ka abi esam Dhanu lagnas (Strēlnieka ascendents) pārstāvji. Un tā taču ir tik liela veiksme, ka Tevi audzina kāds, kam ir līdzīgas vērtības un dzīves uzskati!

Patēvam nauda nekad nav bijusi vērtība. Viņš vienmēr strādāja darbu, kas viņam patīk, kur viņam ir interesanti. Starp citu, tieši INTERESE ir tā galvenā lieta, ko viņš man ir iemācījis. Un, atklāti sakot, man diezgan reti sanāk satikt cilvēkus, kam interesē.

Es, piemēram, biju ļoti pārsteigta, kad pirms dažiem mēnešiem konsultācijā ķirurgs man prasīja, ar ko es nodarbojos un kas tas vispār tāds ir, kādēļ tādu vajag utt. Es biju pie viņa uz konsultāciju nevis viņš pie manis! Bet viņam bija interesanti! Manuprāt, tieši interese ir inteliģences pamatā.

Un runa nav tikai par to, ka patēvs skatās Panorāmu un seko līdzi notikumiem sportā un kultūrā. Ar viņu bija interesanti skatīties kopā Prāta Banku un Gribi Būt Miljonārs, jo viņš ne tikai zināja pareizās atbildes, bet arī pastāstīja klāt kādu papildus informāciju. Un, ja nezināja kaut ko, tad gāja meklēt par to informāciju datorā. Jo interesē.

Vienmēr mācās un vienmēr māca. Ne uzmācīgi, bez pārākuma sajūtas – tieši tā, ka aizlec.

Kad man bija 18 gadi, es reiz apsēdos viņam blakus un prasīju, kādēļ lidmašīna lido un kuģis peld? Viņš aizgāja pēc lapiņas un rakstāmā un sāka skaidrot. Viņš zināja. How cool is that? (Varbūt esi manījis tādu mīmu, kur mūsdienu cilvēks nonāk pagātnē un tā laika cilvēks viņam prasa: “Un kā tad jūs tikāt pie tās elektrības?” Tas ir smieklīgi, jo es arī nezinu. Un uzskatu, ka Bhagavadgītas izlasīšana neatsver šo nezināšanu.)

Kad braucām ekskursijās, nekad nedevāmies vienkārši mērķtiecīgi uz kādu punktu, bet vienmēr izbraukājām pilsētas, kas bija mums par ceļam, lai apskatītos arhitektūru. Un teju uz katru baznīcu Latvijā viņš joprojām lepni rāda ar pirkstu un saka: „Esmu šeit dziedājis.”

Un man liekas, ka tā ir tā vīrieša sūtība – visu ko iemācīties, visu ko uzzināt, visur kur pabūt. Un jā, viņš nekad nelaistu garām iespēju aizbraukt uz ārzemēm vai paklausīties foršu mūziku dzīvajā, vai parunāt ar kādu interesantu cilvēku, jo jau pirms 20 gadiem viņš zināja, ka priekš viņa ir svarīgi veidot šīs atmiņas, kas principā arī ir vienīgais, kas mums pieder, un tādēļ arī es uzskatu, ka tieši savās nākotnes atmiņās ieguldīt ir ļoti izdevīgi. (Rindā ar noteiktu īpašību izkopšanu.) Un, kā zināms, darbā un soctīklos pavadītās stundas mēs diez vai atcerēsimies… Tieši tādēļ ir tik svarīgi teikt dzīvei JĀ un aktīvi piedalīties tajā. Mēs nepaliksim veselāki un atpūsties varēsim kapos.

Bet pats labākais ir tas, ka mans patēvs vienmēr atkārto, ka viņš droši zina, ka viņš neko nezin. Viņš! Kurš tik daudz ko zina. Un arī es šo teikumu izjūtu kā savējo un ļoti novērtēju tos, kas par sevi domā līdzīgi. (Varbūt tieši tādēļ man tik ļoti simpatizē Pančangas kalendāra veidotājs Ainars Gaidis, kas so far ir sakarīgākais cilvēks, ko esmu satikusi šajā vēdiskajā/garīgajā virtuvē.)

Man samērā regulāri prasa par to visu garīgo skolotāju padarīšanu… Man tāda nav! Jo tie skolotāji, ko esmu satikusi, sevi pozicionē tā, it kā viņi zinātu visu… Bet tajā brīdī manā galvā notiek Error, sāk skanēt sirēna. Jo es droši zinu, ka tie cilvēki manā dzīvē, kuri reāli daudz ko zina, apgalvo, ka neko nezina.

Lai vai kā, esmu ļoti pateicīga, ka man ir Tēvs, kurš var uzklausīt un izpalīdzēt, kad vajag, un ka manam dēlam ir vectēvs, kas var viņu apčamdīt un sasmīdināt.

Mana vecmamma, kura bija vieda un ne pārāk dzīves lutināta sieviete, vienmēr teica, ka reti kurš tēvs pat pret saviem bērniem tā izturas.

Bērni ir mūsu turpinājums. Un, ja kāds var izaudzināt 3 bērnus, kas īsi pēc skolas beigšanas kļūst pilnībā materiāli neatkarīgi un savu dzīvi spēj organizēt tā, lai varētu darīt to, ko gribās, nevis to, ko vajag, tad tā nav sakritība. Un es priecājos būt viena no 3.

Sveicieni tēva dienā!

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This