Lai piedod man visas mātes un arī tēvi, un it īpaši tie, ko es pazīstu personīgi. Es jau mazlietiņ zinu, kā ir būt mātei un saņemt daudz nosodījuma, daudz ‘kveščenošanas’ tad, kad savu iespēju robežās (ne zināšanu!) dari visu uz 200%. Ikvienam mūsdienās gana daudz jājūtas slikti par savu neperfektumu, taču… par bērnu audzināšanu, un atvainojiet arī par džender-aizspriedumiem, ir jārunā.
Kā izaudzināt zēnu par vīrieti? Kā izaudzināt meiteni par sievieti? Vai tiešām pietiek ar instinktiem, kā bērnu radīšanas variantā? Es domāju, ka nē. Bērnu audzināšana, tāpat kā attiecību veidošana, tā ir zinātne.
Vēdas, piemēram, saka, ka meitenēm ir jāiemāca 108 darbiņi, kas sievietei jāmāk, lai viņa būtu laba saimniece, sieva un māte nākotnē. Tas nenozīmē, ka visām ir jāmāk izšūt un jāpārzin alternatīvā medicīna, bet mūsdienu kontekstā ir jāsaprot kritēriji, pēc kuriem izvēlēties šuvēju, ir jāmāk būt ārstniecības menedžerim savā ģimenes lokā. Un to var visu iemācīties no mātes, kas to jau visu dara un māk. Jā, māte nemāk visu varbūt, tādēļ nenāktu par ļaunu, ja būtu kāda cita pieaugusī radiniece vai draudzene, no kuras jauna meitene var iedvesmoties – komunikāciju ar citiem vajadzētu kultivēt, nevis liegt, protams, izvērtējot, vai cilvēki nedzīvo pilnīgā tumsonībā. No tiem, kas dzīvo tumsonībā, ir jādistancējas pašiem vecākiem, lai arī cik tuvi cilvēki tie arī būtu bijuši viņiem kādreiz, jo tā ir lipīga.
Austrumu psihologi saka, savukārt, ka svarīgākais, kas meitenei būtu jāiedod, ir veselīgs pašvērtējums. Pilnīgi visas meitenes ir skaistas un pēc savas būtības ir dievietes. Tāpat kā sieva no vīra gaida mīlestības apliecinājumus katru dienu, tāpat arī meitai ir jāatgādina par to, cik tā ir brīnišķīga, iespējami bieži. Viņa nav jāslavē par sasniegumiem!!! Visas meitenes grib komplimentus. Un, kad tādus nesaņem tāpat vien ne par ko, tad sāk kaut ko darīt, lai tos tomēr saņemtu. Diemžēl reti kurš ir studējis bērnu audzināšanas zinātni, tādēļ visi radi Ziemassvētkos nebeidz priecāties, kad meitene pastāsta dzejoļus 3 valodās 5 gadu vecumā. Tajā brīdī viņa iemācās, ko vajag darīt, lai viņu novērtētu. 14 gados viņa jau ir ģimenes lielā cerība, jo tik gudrs un patstāvīgs, un atbildīgs, un akurāts nav bijis neviens. Un nepašpārliecinātā meitene sāk sapņot par grādiem un karjeru, lai kompensētu to, ka tāpat vien viņu neviens nemīl. Un diez vai kāds apprecēs. Un, pat ja apprecēs, mamma saka, ka ir jābūt gatavai, ka aizies pie citas vai nomirs, tādēļ nedrīkst atslābināties.
Atceries vienu svarīgu lietu – BĒRNU AUDZINĀŠANA IR KONTR-INTUITĪVA. Tas nozīmē, ka ne vienmēr var uzticēties intuīcijai šajā jautājumā. Var gadīties, ka ir jārīkojas otrādi.
Par meiteni ir jārūpējas. Mammai un tētim. Visiem. Un jāmācās bremzēt sevi šīs saprātīgas būtnes iedrošināšanā. Jo meitenes piedzimst un ir jau gatavas. Perfektas. Viss, kas jādara – tās ir jānosargā no šīs pasaules un varbūt arī savas (savu no paaudzes paaudzē nodoto baiļu) nelabvēlīgas ietekmes. Visas meitenes ir apbrīnojami apķērīgas, visu iemācās ātrāk nekā zēni, bet tādēļ nav jādomā, ka viņa ir dzimusi darbam sistēmā un atbildības par savu ģimeni un tautu nešanai. Tas viss būs viņai par smagu. Tādēļ ir jāmācās teikt meitai labi vārdi tāpat vien, negaidot iemeslu. Viņas izskats, viņas sievišķās īpašības jau ir iemesls. Savukārt uz paveikto uzmanību nevajag akcentēt, bet vienmēr atgādināt, ka viņai ne par ko nav jāuztraucas, viņu vienmēr pasargās, viņai vienmēr palīdzēs.
Puiši gan par vīriešiem nepiedzimst. Puiši par vīriešiem ir jāizaudzina. Un tas ir jādara tēvam. Māte var izaudzināt tikai sievieti. Tādēļ ir jānodrošina apstākļi, ka no 5-6 gadu vecuma puisis regulāri komunicē ar sava dzimuma pārstāvjiem – tēvu, vectēvu, onkuli, treneri. Tikai vīrietis var zināt, kas ir vajadzīgs puisim, lai tas izaugtu par vīrieti, jo pats ir bijis puisis. Pēc vēdām ap 5-6 gadu vecuma puisi atdeva audzināšanai skolotājam, pie kura tam bija jāmācās un jāievēro askēzes.
Ja pieaugušās sievietes cieš attiecībās galvenokārt dēļ sava zema pašvērtējuma, ko iegūst pateicoties nepareizai audzināšanai (nē, neviens nevienu nevaino, bet nevar par to nerunāt tikai tādēļ, ka kāds, kam jau tā dzīve ir bijusi grūta, var apvainoties), bet daudzi vīrieši cieš, jo nav dzīvē savā vietā, nevar no-prof-orientēties, tādēļ pēc vēdām bija svarīgi noteikt puiša dabu https://www.veduvieda.lv/bernu-tipi/ un mācīt viņu saskaņā ar to, nevis piebāzt galvu ar visu pēc kārtas. Vecākiem, kas nav noskrējušies un pavada ar saviem bērniem pietiekami daudz laika, ļaujot viņiem būt pašiem, nav vajadzīgi speciāli rituāli vai konsultācijas, lai noteiktu bērna tipu.
Mātei ar dēlu ir lielāka saikne, tāpat kā meitai ar tēvu, tādēļ dēls jāaudzina tēvam, bet meita mātei. Diemžēl pie mums viss notiek ačgārni. Mātes savus dēlus, kas atšķirībā no meitām bieži uzvedas pilnīgi neadekvāti, mēģina nosargāt… bet tā vietā vajag iemācīties tiem uzticēties un tos iedrošināt. Vispār būtu jāsāk ar to, ka jāuzticās savam vīram. Jo pie mums arī notiek tā dažreiz, ka dēlam uztic pārāk daudz, jo tēvs, redz, nejēga. Taču dēlam tādu nastu smagi nest. Savus dēlus nevajag ne kastrēt, ne arī precēt. Mātei dēlam līdz 5 gadu vecumam ir jāiedod visa mīlestība, kāda tai ir – jābūt blakus, jābūt vienmēr pieejamai un atbalstošai, tad dēls sasniedzot 5 gadu vecumu pats sāks atdalīties un interesēties par vīriešiem un ārpasauli, kamā viņš, protams, jāatbalsta atlaižot. (Par vēdisko audzināšanu saskaņā ar vecumposmiem skaties SPIEŽOT TE) Tāpat saka, ka ir svarīgi jau 2-4 gadu vecumposmā dēlam lūgt palīdzību, piemēram, šķērsot ielu, tādējādi rādot, ka tu viņam uzticies. Tu taču vēlies izaudzināt atbildīgu vīrieti. Bet, ja tu sargāsi viņu 4 gadu vecumā, tad droši vien sargāsi arī 40 gados, un “kā tad dēliņam nepalīdzēt”, ja viņš pieaudzis zaudēs darbu vai izšķirsies. Bet tas ir paradoksāli, ņemot vērā, ka tad, kad pieaugusī meita ieminās, ka ar mazuli nogurst, tad dabū dzirdēt to veco stāstu, kā mātei bija ar bērniem jāiet strādāt visu dienu kartupeļu laukā un neviens nepalīdzēja, un neviens arī nesūdzējās. Protams, tā nenotiek visiem. Tāpat ir skaidrs, ka ir grūti uzticēties mazam puisītim, kad tev ir jānes par viņu atbildība – kad nav blakus atbildīga un spēcīga vīrieša. Un šajā sakarā man ir ļoti ilustratīvs stāsts iz dzīves:
Šogad man piecgadīgs dēls sāka no rītiem, ejot uz dārziņu, no manis mukt prom… Lai neizklausās tā, ka es te gudroju no kaut kādiem perfektiem dzīves apstākļiem un bezkļūdu dzīves, balstoties uz grāmatām vien, tad situācija tāda, ka ar dēla tēvu (brīnišķīgu tēvu!) esam šķīrušies un mans 2.vīrs daudz laika atrodas ārzemēs… Tad nu es viena ar zīdaini vedu savu piecgadnieku uz obligāto 5+ dārziņu (līdz tam viņš nav gājis), un kā es atveru mājas durvis, tā viņš prom. Dārziņš ir tepat, bet ir jāšķērso neregulēts, nepārredzams krustojums. Tas turpinājās kādu nedēļu. Un es zinu, ka viņš ir prātīgs un spēj droši tikt pāri, taču es ļoti dusmojos un laikam jau domāju, ko citi padomās, ka bērns viens pats… Kas es par māti? Tad vienu dienu es sūdzējos tēvam un prasīju palīdzību jautājuma risināšanā, uz ko viņš teica: “Klau, visticamāk viss būs labi, bet ja viņu notrieks mašīna, tad tāds ir liktenis, ja ‘mazliet notrieks’, tad viņš kaut ko iemācīsies. Tu vari ieteikt, bet tu nevari pavēlēt. Tu esi sieviete un viņš ir vīrietis, tāpēc vienmēr darīs pa savam.” Kopš tās sarunas es vairs par to neuztraucos, jo, lai kas arī nenotiktu, tā nebūs mana vaina vai atbildība. Un tagad varu koncentrēties nevis uz kontroli, bet uz lūgšanu savu tuvinieku aizsardzībai – jo, kad vīrietis pilda savus pienākumus, tad sieviete var pildīt savus. (Noskaties satvisku 2003.gada filmu Love Comes Softly.) Tādēļ jāaudzina Sievietes un Vīrieši gaišākas nākotnes vārdā. Baltoties uz zināšanām, nevis savu intuīciju vai to, ko ome teica mammai un mamma saka tev, vien.
