Citāds Pelnrušķītes stāsts (No jaunām kurpēm līdz jaunai frizūrai)

Citāds Pelnrušķītes stāsts (No jaunām kurpēm līdz jaunai frizūrai)

Ir cilvēki, kas tic, ka viss notiek uz labu… Esmu viens no tiem.

Es ticu, ka ir kaut kāda vadība, ka labi un slikti notikumi notiek tāpēc, lai es nokļūstu nākamajā punktā un saprotu kaut ko ļoti svarīgu.

Pirms gada es aizgāju pēc padoma pie Dieva darbinieces ar vienu tekošu problēmu…  “Piemēri zandalītes!” viņa teica. Izrādījās, ka jaunas zandalītes, ko atstāja kāda cita kliente atdošanai kādam labam cilvēkam, ir tieši manā izmērā un ne tikai der perfekti, bet ir tādas par kādām varbūt sapņoju visu mūžu, taču veikalā nekad nemērītu tādas droši vien, jo izvēlētos pārbaudītos brendus, dabīgos materiālus, maksimālu ērtību utt. Tā nu es it kā gāju pēc svētuma, bet tiku par brīvu pie jaunām kurpēm… Taču, kad atnācu mājās un atvēru skapi, izrādījās, ka man nav piemērotu drēbju, ko vilkt ar savām sapņu kurpēm. Meiteņu problēmas, ha?

Es uzreiz toreiz nesapratu, kāpēc tas viss tā notika… Īsi pēc tam es sāku slimot un noslimoju visu vasaru, un turpināju slimot rudenī un ziemā. Bija skaidrs, ka kāds labvēlis ļoti cenšas līdz manīm aizklauvēties un pateikt, ka es daru kaut ko ne tā.

Kas nav mazsvarīgi, man bija sācies jauns lielais periods – nomainījās Mahadaša (vēdiskās astroloģijas, saskaņā ar kuru katram cilvēkam ir savs individuāls dzīves scenārijs, termins). Manā pieredzē tas vienmēr apgriež dzīvi kājām gaisā, un tipiski mums nepatīk pārmaiņas, vai ne? It īpaši, kad pašam šķiet, ka esi atkodis dzīvi. Un es manis radītā vēdiskās astroloģijas individuālas apmācības kursā “Realize – lai realizētos viso līmeņos” kā reiz stāstu par to, ka tad, kad atnāk jauns periods, mums ir jāizmirst viss, ko esam zinājuši par dzīvi, un jābūt skolnieka apziņā, jābūt novērotājam, jāvēro kādi ir viļņi, to raksturs, jāmēģina saprast, kā iekļauties, jo ļoti iespējams, ka tas, kas ir strādājis līdz šim, vairs nestrādās. Un, jo ilgāk mēs mēģināsim gūt rezultātus ar novecojošām priekš mums metodēm, jo vairāk laika mēs zaudēsim, tāpēc, ka mēs esam atnākuši mācīties. Un jauns periods tā ir jauna viela, jauna fakultāte. “Pastāvēs, kas mainīsies”; izdzīvo tas, kas vislabāk spēj pielāgoties.

Diemžēl es vēl nezināju, ko no manis grib, tādēļ turpināju darīt to, kas priekš manis ir strādājis pēdējos gados, iepriekšējā periodā. Un, ja man vajadzētu raksturot savu iepriekšējo periodu ar 3 vārdiem, tie būtu Ģimene, Vēdas, Askēzes. No kuriem 2 pēdējie ir saistīti ar Nakšatru, kurā atrodas attiecīgā perioda saimnieks. (Attiecīgi bezmaksas kursā es norādu, ka jāskatās apraksts tai mājai, kur atrodas planēta, kas pārvalda periodu. Bet Tu vari pievienot vēl vienu dimensiju un izlasīt par Nakšatru, kurā šī planēta atrodas, un tas paskaidros periodu precīzāk.) Manā gadījumā tā bija UttaraBhadrapada nakšatra, kas pieder Saturnam ar visām izrietošām sekām – tas pārvalda senas zināšanas un mīl askētus!

Piemēram, rudenī es konstatēju, ka manu veselības problēmu pamatā ir organisma ļoti skābā vide. Jā, mans organisms tā nojūdzās, ka es ne tikai nevarēju ieēst cukuru, maizi, iedzert kafiju… Es pat nevarēju Yogi tējas iedzert, tikai kumelīšu. Rezultātā es 2 mēnešus nodzīvoju ēdot tikai un vienīgi kāpostu zupu. Kāposts, burkāns, kartupelis, zaļumi, smaržīgais pipars, lauru lapa, sāls. Viss. 2 pilnus mēnešus!

Ārēji problēma atrisinājās, bet ne uz ilgu laiku. To tā arī apraksta – kad mēs atrisinam kādu problēmu fiziskā plānā, bet neatrisinam iekšēji, tad problēma materiālā plānā citur izpaužas.

Pēc mēneša nu jau visa mana ģimene nolikās ar vīrusu, kas ar mums nekad iepriekš nav noticis, un tā uz izmisuma robežas es nonācu Krišnas centrā, lai kļūtu vēl labāka, lai saprastu, ko vēl es no savas puses varu izdarīt, lai būtu labi kā pērn. Es domāju, ka man vajag palielināt šo te garīguma devu, jo acīmredzot deva, kas palīdzēja agrāk, vairs nepalīdz. Vienkārši izsakoties – tā vietā, lai atstlābtu, es gribēju progresēt, gribēju uzvarēt to dzīves situāciju.

Lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tā arī vēdu lekcijās stāsta, ka sieviete stresa stāvoklī vēl vairāk dara, vairāk iespringst. Bet kā? Ko tad lai dara? Kad saproti, ka kaut kas ir jāmaina, bet nezini kas. Šķiet, ka nevari taču sēdēt saliktām rokām…

Ar Krišnas centru beigu beigās mums attiecības nesalīmējās, atklāti sakot, taču nonākšana tur bija zelta vērtībā – tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs – lūk, kāpēc:

Es sapratu, ka studējot par vēdisko perfekto sievieti, perfektām attiecībām, perfektu kalpošanu, es attālinājos no mīlestības pret sevi, attālinājos no idejas par to, ka es esmu radīta perfekta. Tieši tāpat kā Tu. Vēlme sevi uzlabot robežojas ar pretenzijām pret Radītāja darbiņu. Nepieņemt sevi, lauzt sevi, nemīlēt sevi ir bezdievīgi.

Krišnas centrā es sapratu, ka cilvēki, kas nopietni iet pie Dieva, man nemaz nepatīk. Un acīmredzami tas, ka slimoju, notiek tādēļ, ka es pati sev nepatīku, jo cenšos būt tāda, kādi man nepatīk!

Piemēram, viens garīgais puisis (ļoti labs cilvēks!) teica, ka viņam nav tiesību un viņš neko no mašīnām nesaprot. Viņš ir piemērs citiem savos garīgajos centienos, viņš ir zinošs utt. Bet man tas liekas kaut kā nepareizi, ka 35 gados vīrietis nemāk braukt… Protams, es ātri vien sapratu, ka ne jau viņa nemācēšana mani tracina! Bet manējā! Tas bija totāli manējais teksts un izrādījās, ka tas no malas izklausās šausmīgi! Ir jānoliek tās tiesības beidzot!

Tas, ka cilvēki visu laiku runā tik par attīstību, askēzēm, Dievu utt mani arī tracina. Ir taču kultūra, sports, politika, māksla! Kā izrādījās, man patīk runāt par šīm lietām tad, kad es vienīgā no bara par to runāju, parādot to citu šķautni, parādot no cita rakursa, pieliekot klāt dimensiju, padarot bildi pilnīgāku. Bet tad, kad neviens neoponē, kad nav izvēles un daudzu taisnību, un visi runā vienu un to pašu, man gribās pastāstīt pretargumentus šīm teorijām. Jo tā taču ir interesantāk.

Izrādījās, ka man nepatīk sievietes ar garām bizēm, kurās rēgojas daži sirmi mati (un jā, arī man tādi ir). Man vispār nepatīk gari mati! Es visus šos gadus, kamēr man bija gari mati, pie katras izdevības teicu, ka tā ir mana askēze, tās ir ciešanas, ko es izvēlos labprātīgi, bailēs pazaudēt un vēlmē noturēt to, kas man dzīvē ir iedots tāpat vien. Un tā vietā, lai izjustu pateicību par to, ka man ir iespēja dzīvot savu sapņu dzīvi, es izjūtu vainu. Saproti? Kad tā kalpošana kļūst par maksu. Jau atkal sievietes tipiskā situācija, kad kāds izmaksā kafiju un sieviete viņam ir gatava izpalīdzēt visos veidos.

Un tās vājās sievietes!!! Es vispār no savām draudzenēm esmu pati mīkstākā… Par mani allaž vajag parūpēties, es čīkstu un brīžiem esmu pārāk slinka, bailīga. Laikam tas ir tāds sievu tips, no kurām neaiziet, jo kā tad viņas tiks pašas galā? Protams, satiekot sev līdzīgas meitenes starp vēdas cienošām jaunkundzēm, es apstulbu. Mani iedvesmo manējās visu paspējošas supermeitenes, kuru vīri ir aizņemti ar savu aizraujošo dzīvi, ejot pie saviem materiālas pasaules mērķiem. Tādēļ viņām nav jāprasa nevienam atļauja, lai kaut ko nebūt darītu, nav jāapspriež, jānogrūž atbildība. Protams, ir jāsaskaņo lietas, lai cilvēki var darīt to, ko vajag, un to, kas dara viņus priecīgus. Ir jārunā par to KĀ DARĪT nevis VAI DARĪT, jo KO DARĪT ir katra paša atbildība.

 

Tā nu sanāca, ka izrādījās, ka tas, kur es it kā tiecos, nemaz nav vieta, kur vēlos būt. Un tā taču tik bieži dzīvē notiek! Kad tu sapņo, piemēram, kļūt par uzņēmēju, jo domā, ka tas ir tas, ko gribi – tu nezini, kā tur reāli ir, kamēr tur nenokļūsti. Tad esi tur ticis un izrādījās, ka tas nav tā, kā iedomājies, ka tev tur nepatīk. Mēs pārāk bieži dzenamies pakaļ sevis radītām ilūzijām.

 

Tā nu es nogriezu īsus matus. Ar kādiem es pati sev patīku vislabāk. Un atdevu prom visas tās Rieker tipa bēšīgās kurpes. Tad nopirku jaunas skeita botas un sāku mācīties braukt ar dēli. Un sarakstīju vēl listi ar lietām, ko vēlos pamēģināt, kur gribu nokļūt, kas vēl jāapgūst.

Un tas nav par to, ka man nepatīk mana personība, bet gluži otrādi – es pazīstu sevi un man nav jābaidās pazaudēties, ja iešu pa ceļiem, pa kuriem neesmu gājusi, jo manas mājas ir manā azotē. Un es gribu apgūt to, ko vēl nezinu – gribu dabūt šīs materiālas pasaules pieredzi iespējami plašākā spektrā. Tas īsumā par Rāhu un Budhas savienojumu, kuru es turpināšu pētīt un mēģināt definēt turpmākos 17 gadus 😊 (Starp citu, šis savienojums ir aktuāls visiem šobrīd, jo Rāhu atrodas Mithunā līdz 20.gada septembrim.)

 

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This