Katra cilvēka zemapziņā ir atmiņas gan par Dievu tā augstākā izpratnē, gan par notiekošo gan uz augstākām, gan arī zemākām planētām. Tāpēc, piemēram, mēs izjūtam bailes – var notikt kaut kas salīdzinoši niecīgs, bet mums var sākties panika… Tā sajūta, ka “Tūlīt sāksies”. Pār mums nāks tonnas ar neizturāmām ciešanām. Tādas ciešanas, kuras reāli pat uz šīs Zemes nemaz nav iespējamas.

Tāpat mēs arī atceramies par skaistu, utopisku mīlestību. Un klusībā kaut kur dziļi iekšā sapņojam par to. Un, kad lasam vai klausāmies par to, tad aizraujas elpa – lūk, tas ir paīstam.

Jūs varat mani uzskatīt par iracionālu, par neglābjamu romantiķi, bet mani neiedvesmo Bhagavad-gītas skaidrojumi, kas liek ar loģiku saprast, ka “re, te taču viss makes sense, šis ir Ceļš, Mērķis, Darba Apjoms un nekam citam pa lielam nav jēgas.

Tad man rodas sajūta, ka mani steidzina. Liek izvēlēties tagad un uzreiz, izlemt kaut ko uz visiem laikiem, mudinot nākt pie saprāta. Bet kur lai rod to sajūtu? To mīlestību, kuras dēļ tu esi gatavs uz visu? Darīt visu, kas nepieciešams? Atdot, atteikties, akli sekot…

Bet, kad lasu par Šivas un Krišnas attiecībām… Tādu ‘bišku slimu’ mīlestību, ar nedaudz drāmas un provokācijas. Tas mani ļoti iedvesmo!

Lūk, te būs daži fragmenti no R.Svobodas “Kundalini” grāmatas, kuras varbūt iedvesmos arī Tevi:

“Cik gan maz cilvēku saprot Šivu! Šiva saka:

“Mans Gopala (cits Krišnas vārds) mīl skaistas drēbes, lai tās tiek Viņam! Lai atgādinātu sev par viņu katru brīdi, es nekad nevalkāšu drēbes. Tā vietā es valkāšu sadedzināto ķermeņu pelnus…

Mans Gopala mīl dārglietas, un es valkāšu ap kaklu kobru, kā atgādinājumu sev par to, ka visas dārglietas esmu atdevis Viņam…

 Es dzeršu indi, jo visu pārējo ēdienu es atdodu viņam…”

Neviens negrib tuvoties Šivam, kad viņš ir šajā stāvoklī, tāpēc viņš spēlējas ar gariem. Viņu pat neinteresē viņa pielūdzēji. Vienīgais, uz ko viņš tiecas, tas ir Gopala. Reiz viņš aizgāja tik tālu, ka pats pārvērtās par gopi (ganu meitene), lai piedalītos Rasa-Lilā (dievišķas priekpilnas Krišnas spēles).

“Un, ja viņš tik ļoti dievina Višnu (cits Krišnas vārds), vai tu domā, ka Višnu viņam atbildēs ar mazāku dievināšanu? Tas taču ir tik dabiski. Višnu mīl viņa cienītājus vairāk kā jebko citu visumā, bet Šiva ir viņa pats uzticamākais cienītājs. Vai Tu zini, cik liela ir Krišnas mīlestība pret Šivu? Tu droši vien par to pat neaizdomājies. Pat Krišna, Iemiesotā Pilnība, nomira, satiekoties aci pret aci ar Mahakalu (Šiva). Viņa mīlestība bija tik liela, ka viņš nepārdzīvoja šķiršanos…”

No Šiva-Mahitma-Stotras:

“Višnu bija ieradums katru dienu dāvināt Šivam tūkstots lotosa ziedus* (*Sahasrara čakra). Vienreiz Šiva nozaga vienu lotosu, lai izaicinātu Viņu. Kad Višnu to ieraudzīja, ka viena zieda pietrūkst, un sarata, ka viņa dāvana var izrādīties nepilnīga, viņš padomāja: “Manis cienītāji apraksta manas acis kā pielīdzināmas lotosa ziediem… Tātad tie der dāvināšanai Pavēlniekam Šivam.” Tad Viņš izrāva sev aci un papildināja savu dāvanu. Šiva bija tik ļoti iepriecināts par tādu upuri, ka tūlīt pat parādījās viņa priekšā un pārvērta lotosa aci par sudaršana-čakru (disks) – Višnu mīļāko ieroci.”

Ideja ir tāda, ka caur Šivu var nonākt pie Krišnas… Visi ceļi beigu beigās ved pie Krišnas!

“Mūsu metode ir ļoti sistēmātiska: sākumā tu pielūdz Ganešu (Muladhara-čakrā), pēc tam tas dod tev atļauju un prasmi pielūgt Viņa māti, Ma, kura iegūst formu ar tavas Kundalini-Šakti palīdzību. Ma tevi māca pielūgt Viņas Diženo Laulāto, Pavēlnieku Šivu (Adžna-čakrā). Un tiklīdz tu nonāc pie Šivas, Viņš tevi vedīs pie Višnu kādā no Viņa formām: pie Jēzus, pie Rāmas, pie Narajanas vai, ja tu to vēlēsies un tas tev paredzēts pēc likteņa, – pie Krišnas Golokas formā.”

“Vai daudzi cilvēki saprot to, ka Šivas sadhana ir Krišnas sadhana un otrādi? Šiva nevar iztikt bez Višnu, bet Višnu nevar iztikt bez Šivas. Tā ir mīlestības un nepieciešamības savstarēja atkarība. Tā tam arī ir jābūt: tie vienkārši ir viena Radījuma divi aspekti. Faktiski tikai tad, kad tu patiešām kļūsi par Šivu, tu paīstam uzzināsi, kā pielūgt Krišnu. Ja tu ej bhakti ceļu, tev vajag pielūgt Krišnu vai citu Višnu aspektu, un kad tu sasniedz Krišnu, viņš tev dos zināšanas par Šivu. Bet tas notiks tikai tādā gadījumā, ja tu, apbrīnojot Krišnas skaistumu, vēl joprojām atcerēsies par Šivu. Viens no viņiem ir neizpausts Absolūts, otrs – Manifetācijas Pilnība.

Tas nozīmē, ka ejot džnanas ceļu mēs patiešām kļūstam par Šivu, laikā kad, ejot bhakti ceļu, mēs pielūdzam Krišnu, bet nesavienojamies ar Viņu.”

“Krišna mīl visu dzīves krāšņumu un greznību, tā ir viņa ilūzija…”

“Ja esi noguris no ilūzijas un alksti pēc pašaizliedzības, tev ir jāiet pie Pavēlnieka Šivas. Nevienam radījumam Visumā nav tāda pašaizliedzības spēka kā Šivam. Viņš atteicās no visa ne aiz pašaizliedzības lepnības, bet tādēļ, ka viņš mīl tikai Krišnu un vienmēr alkst redzēt Viņu. Viņš atteicās no visa, jo atdeva visu Krišnam.”

Pēc Aghora II: Kundalini, Robert E. Svoboda