Par ultimātiem, stingrību un stiprām ģimenēm

Par ultimātiem, stingrību un stiprām ģimenēm

„Man palika atmiņā viena tēva stāsts, kura 17 gadus vecā meita sāka satikties ar vienu puisi vārda vistuvākajā nozīmē. Puisim bija jau 19, un viņš nekur nesteidzās. Tēvs, par to uzzinot, nekavējoties devās pie puiša vecākiem un uzstādīja ultimātu:

„Mūsu ģimenē tā nav pieņemts. Ja viņš jau guļ ar manu meitu – lai tad viņu prec”

Puiša vecāki bija pret, jo tagad jau visi tā dzīvo, bet meitenes tēvs palika pie sava:

„Visi, bet ne mēs. Vai nu viņš ar viņu dodas uz zaksu, vai arī sēdēs cietumā par nepilngadīgo pavedināšanu.”

Stingri? Jā. Bet, tomēr pēc 10 gadiem šī meitene joprojām ir precējusies ar to pašu puisi un viņiem ir 3 bērni, viņi ir ļoti laimīgi un pateicīgi tēvam par šiem stingrajiem noteikumiem, kurus viņš reiz uzstādīja.

Ne mazāk mani pārsteidza cita tēva piemērs, kurš nokļuva apgrieztā situācijā. Viņš uzzināja, ka viņa dēls, kuram tikko palika 18 gadi, pārgulēja ar savu klasesbiedreni.

Ko darītu standarta tētis? Noliktu viņam uz skapīša prezervatīvu paku? Apsveiktu dēlu? Klusītēm padalītos pieredzē?

Bet šis Vīrietis paņēma viņu aiz rokas, aizveda pie tās meitenes ģimenes un tur, kopā ar viņas vecākiem, izšķīra viņa likteni. Jo tā ir atbildība. Pateici „A” – saki arī „B”. Agrāk vajadzēja domāt.

Jaunieši apprecējās. Un arī, lai cik savādi tas neliktos, laulība izrādījās stipra. Jo jauniešiem neļāva saprast, ka šajā pasaulē drīkst visu ko gribās – gulēt ar ko pagadās, nenest par to nekādu atbildību. Bērnus nepaspēja sabojāt šīs brīvās pasaules un sabiedrības labumi. […]

Pasaki godīgi, vai Tu gribētu sev blakus jaunībā tādu tēvu? Lai kāds tevi varētu pasargāt no tiem, kas tikai vēlas tevi izmantot? Lai, neskatoties uz Tavu prāta aptumsumu (un pusaudžiem saprāta vēl nav, bet enerģijas un pieejas visam liekajam – pietiek), kāds, kas ir blakus, varētu Tevi atgriezt uz pareizā ceļa, nevis stūrītī klusēt un izlikties, ka viss ir kārtībā. Lai puisim, kurš mēģināja sasvērt Tevi par labu tuvībai, Tavs tēvs uzstādītu ultimātu stingrā formā un tādējādi paglābtu Tavu  sirdi no tik daudzām rētām?”

Šis fragments ir no O.Vaļajevas bloga Stingrība audzināšanā – tā arī ir mīlestība. Šo rakstu nošēroju savā laika joslā jau pirms kāda laiciņa un, kad iedomājos, ka ir jārada kaut kas par tēva tēmu par godu gaidāmiem svētkiem, nespēju iedomāties neko labāku par šo.


Kad es biju maziņa, bieži sēdēju virtuvē ar mammu un viņas draudzenēm un klausījos klačas. Visu mūžu esmu nodzīvojusi vienā rajonā… Un tagad vienmēr ar smaidu skatos uz tiem pāriem, kas kopā staigājas ar saviem mazbērniem, lai gan par viņiem tika stāstīts sen senos laikos, ka ģimene ir tuvu sabrukšanai … Un tie stāsti, kad tētus atgriež ģimenē… Par ultimātiem un tādā garā.

Taču šādi viedie vecāki ar šādām vērtībām, kas ne tikai izveido jaunas ģimenes, bet arī izglābj tās, kas ir saskārušās ar grūtībām, nodzīvo savu mūžu un tā vien šķiet, ka tās vērtības paņem sev līdzi kapā.

Viņus nomaina it kā pareizi audzināta nu jau vecā paaudze, kuras vērtības ir dzīvošana sev un maksimālas baudas gūšana. Un tas nozīmē, ka ir jāizspiež maksimums baudas arī no saviem bērniem.

Šī te nevaldāmā tieksme pēc baudas no vienas puses un vienaldzība no otras, rada situāciju, ka tādi jēdzieni kā vērtības, kā atbildība izzūd. Un man personīgi brīžiem paliek bail, jo – ja nu uznāk laulībai kāds sliktais periods? Kurš mums palīdzēs saglābt laulību?

Mēs esam tāda dīvaina paaudze. Mazie Lielie… Mums pārmet to, cik daudz laika pavadām internetā. Bet, vai Jūs tiešām neredzat, kādus brīnumus ir sastrādājuši cilvēki, kas ir auguši pat bez televizora? Mums ir tik daudz jāsaglābj. Tik daudz jāpaveic.

Sargājiet savas ģimenes. Kultivējiet mīlestību. Un esiet stingri. Pret sevi un citiem.

 

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This