Vēdiskās zināšanas pēdējā laikā tiek pieminētas ļoti bieži. Iespējams gan, ka man tā šķiet tikai tādēļ, ka internets mani ir ielicis kastē… Bet tāpat – tagad reti kurš neko nav dzirdējis par to, ka ir kaut kādas tur vēdas. Taču lieta tāda, ka vēdisko zināšanu pērles bieži tiek izrautas no konteksta…

Atziņas, aforismi un citi vēdiskās filozofijas fragmenti tiek izrauti no konteksta katru reizi, kad tie tiek publicēti jebkur un dabū jebkādu atbalstu, un tādējādi sasniedz draugu draugus un cilvēkus, kas dzīvo dzīvi parasto. Kā rezultāts, parādās daudzi vēdiskie psihologi un tamlīdzīgie, kas ir paņēmuši no vēdām to, kas viņiem patīk un ir ērti, un, protams, ka tie arī iegūst lielu atsaucību. Piemēram, no sievietēm, kas pašsaprotami, ka ļoti vēlas, lai vīrs par tām rūpētos un tajās klausītos, un būtu mājās zem tupeles un sociumā panākumiem bagāts, un (kā gan bez tā) interesētos par garīgumu un vestu savu ģimeni tik augšā. Taču viņas neapsver iespēju būt materiāli atkarīgas no sava vīrieša un labākajā gadījumā domā, ka labprāt nestrādātu, ja tas nejēga varētu saņemties un pelnīt tik, cik viņuprāt ir nepieciešams ģimenei, lai pietiek gan mājokļa kredītam, gan šopingam, gan ceļojumiem utt. Vēl viņas pašas grib garīgi attīstīties un lai neviens tām netraucē, tādēļ izvēlas vai nu bērnus nedzemdēt vispār vai ar šausmām domā par otro bērnu, kur nu vēl trešo. Vārdu sakot, tādi jēdzieni kā nesavtīgums, kalpošana un ziedošanās tiek palaisti garām.

Tad vēl ir vīrieši, kas sajūsminās par to, ka viņiem nav jāmazgā trauki, jo tas nav viņu pienākums, un pacietīgi klausās sievas sakāmo un ar mīlestību paijā viņas galvu, kurā viņuprāt ir tikai zāģu skaidas. Ak, un vēl ir tādi vēdisko zināšanu eksperti, kas izvēlās garīgi attīstīties attiecībās ar sievieti nevis meditējot kalnos, bet kaut kā ne caur zaksu.

Un šis ir tikai viens piemērs! Šajā gadījumā par attiecībām. Bet vēdām ir viedoklis teju par visu!  Un tas nozīmē, ka opciju, kā var iebraukt pamatīgās auzās ir patiešām daudz.

Mēs dzīvojam ļoti ātrā laikā un esam ārkārtīgi lepni. Pseido-vēdiskais bizness no tā plaukst.

Tie, kas ir plastiski, tie pēc pāris jogas nodarbībām nolemj iegūt jogas pasniedzēja sertifikātu. Tie, kas uzskata sevi par gudrākiem par vidējo, tā kā es, dodas pa taisno uz lekcijām par svešvārdiem, kas iespaidīgi izklausās. Tā es, piemēram, pirmajos pāris mēnešos pēc saskares ar vēdisko kultūru investēju savu naudu un laiku lekcijās par pudžu taisīšanu. Vispār bija visnotaļ interesanti, taču neesmu joprojām tādu uztaisījusi! Tas nozīmē, ka tajā gadījumā mani laika un naudas resursi tikai izlietoti neefektīvi. Un tas jau atkal tikai viens piemērs ! Es pat negribu mēģināt atcerēties, cik daudz laika un līdzekļu investēts ‘interesantās lietās’. Un tādu, kā es, ir daudz. Atklāti sakot, šobrīd man šķiet, ka par brīvu pieejamā informācija pat varētu būt vērtīgāka cilvēkam, jo sanāk, ka tā viņam patiešām ir vajadzīga, ja jau viņš ir papūlējies to informāciju atrast.

Ir vēl tādi cilvēki, kas saklausās par to (vai kuriem ir sastāstīts par to), cik svarīga vēdiskajā tradīcijā ir zināšanu nodošana no skolotāja skolniekam un ka attīstību bez garīgā skolotāja vispār nevar nosaukt par attīstību. Tad nu viņi sāk izvēlēties, kuru varēs saukt par savējo… Jo nu tik tiešām… pirmajos pāris gados – kur nu bez garīgā skolotāja??? Ja nu caureja piemetas vai sazini kas? Un tad sanāk tā, ka 5 gadus cilvēkam bija viens garīgais skolotājs, kas izrādījās šarlatāns, tad vēl 10 gadus cits šķita īstais, bet izrādījās neīstais, un tādā garā. Nez, man jau liekas, ka vajadzētu diezgan labi orientēties tematā pirms atdot savu garīgo attīstību kāda rokās… Jā, nešaubīgi vajag, lai blakus ir kāds, kam var uzprasīt padomu. Bet tad varbūt arī sākumā to vajadzētu uztvert kā padomdevēju, nevis Garīgo skolotāju?

Lai vai kā, mēs gribam ātrus rezultātus un negribam domāt par to, ka dzīves mainīšana nu nekādi nevar būt ātrs process. Kad sākam interesēties par garīgo, mūsu priekšā parādās ideālo cilvēku bilde. Tāda pati kā laimīgas ģimenes bilde ar tēti, mammu, brāli, māsu un suni uz milzīga reklāmas plakāta, kuras dēļ jaunas māmiņas depresē un jaunas ģimenes sabrūk. Šajā bildē var būt perfekti veselīgs jogs, kas pretendē uz Mistera Fantastika titulu, vai dabīgi sievišķīga, smaidīga un saprotoša sieviete, kura dažreiz noraujas no ķēdes un saēdas uz nakti riekstus un žāvētus augļus. Jā, tādi, ar kuriem tev un arī man nav nekā kopīga! Bet kā? Kur ir tie visi cilvēki, kas ir šim ceļam pa vidu? Kur ir neperfektie? Kāpēc viņi visi slēpjas? Vai arī, kāds ir pamatojums sava neperfektuma slēpšanai, izņemot acīmredzamo izdevīgumu?

Personīgi mans rezumē ir pat ļoti neperfekts, ja to salīdzina ar klišejiskiem standartiem.

• Man nav nekāda sertifikāta. Šobrīd varu toleranti bilst, ka izglītība klasiskajā izpratnē nav priekš visiem, bet reāli pirms dažiem gadiem mēs ar draugiem gluži vienkārši smejamies par tiem, kas piešķir papīram pārāk lielu nozīmi. Un, kā praktizējošs astrologs varu teikt, ka, ja kāds cits astrologs saka, ka papīrs ir vajadzīgs visiem, tad tā ir nekompetences pazīme, jo cilvēku karmas ir tik ļoti dažādas – nu, kā gan var būt kaut kas viens, kas der un ir vajadzīgs visiem? Tas ir pilnīgs absurds.
• Neesmu bijusi Indijā. Un tas pat nav manā 5 gadu plānā! Manā piecu gadu plānā ir aizbraukt ar ģimeni uz Polijas lielo akvaparku un pasērfot pa Varšavas vegāniskām ēstuvēm. Vēdiskā filozofija gan tā arī saka, ka cilvēkam labi ir jāpilda savi pienākumi tur, kur viņu ‘dzīve’ ir nolikusi. Man, piemēram, tā kaut kā mistiski ir sagadījies, ka ‘dzīve’ mani pašai sev par brīnumu ir ielikusi ģimenē, kur arī saskaņā ar vēdām ir labākā vieta priekš sievietes garīgās attīstības. Nevis Indijā, nevis astroloģijas skolā, nevis reiki kursos, kamēr bērni skumst vai nu jau pat vairs neskumst pie omēm un auklēm.
• Es šobrīd ikdienā nepraktizēju jogu, taču cenšos apmeklēt nodarbību reizi nedēļā, un nevis kaut kādā super-īpašā vietā ar vislabāko skolotāju, bet 3 minūšu gājienā no manas dzīvesvietas ārpus Rīgas. Tāpat līdz ar bērna piedzimšanu atkrita arī citi garīgas dzīves ‘obligātie’ ikdienas rituāli. Tagad tos izpildu, maigi izsakoties, pa savam un pie tam diezgan neregulāri.

Un jā, vēl es dzeru kafiju un ēdu neveselīgus saldumus 🙂

Bet – tam nav nekāda sakara ar vēdiskās filozofijas saturu!

Katram vajadzētu šeit un tagad novilkt robežu starp šo objektīvo seno laika pārbaudīto zinātni un savu slimo vēlmi būt perfektam, tāpēc ka šī vēlme potenciāli var radīt tikai ciešanas, jo nesanāk jau perfektam būt, un tas savukārt rada šo te pseido vēdisko filozofiju, kura sākas ar frāzi: „Man patīk vēdas, bet es ne visam piekrītu…”

„Man šķiet, ka mēs mazliet mākslīgi sadalām – kādiem ir jābūt vīriešiem, kādām sievietēm. Mūsu laikos cilvēkā ir sajaukts tik daudz dievišķā un dēmoniskā. Labāk ir vienkārši attīstīt labas cilvēcīgas īpašības. Protams, ir jāzina vīriešu un sieviešu daba, to prasa mūs ķermenis. Bet kalpojošo prātos ir daudz sadomātas lietas, kas ir tālas no reālas dzīves. Mēs kaut ko sev fantazējam, iedomājamies, bet dzīvojam citu dzīvi. Ir kaut kāda neatbilstība.
Tādēļ man vienmēr ir grūti atbildēt uz tādiem sieviešu jautājumiem par pieņemšanu, pacietību, kaut kādu dievišķo sievietes būtību. Dzīve ir vienkāršāka un dabiskāka, nekā mēs domājam. Pat kalpošanā viss ir daudz vienkāršāk.
Vienā programmā Vrindavanā vajadzēja atbildēt uz dažiem jautājumiem par to, kā rīkoties tādos vai citādos dzīves apstākļos. Mēs bijā vairākas grupas pa pieciem cilvēkiem katrā, un visi atbildējām ar lozungiem: „Būt Krišnas Apziņā”, „Būt pazemīgam”, „Atgriezties pie Krišnas”, – tādas, lūk, apgarotas lietas. Taču, kad nolasīja pareizas atbildes, es biju šokēta, cik vienkāršas tās bija – pabīdīt galdu, paņemt krēslu, piemēram. Pavisam vienkāršas sadzīves lietas. Es pēkšņi skaidri saskatīju, ka mēs dzīvojam ar lozungiem, formulām, iemācītām frāzēm.
Tad es sapratu, ka vajag vienkārši mācēt dzīvot, saprast sevi, mācīties reāli skatīties uz lietām. Ir garīga pasaule, bet mums arī jāsaprot, ko darīt reālā dzīvē tieši tagad un tādiem, kādi mēs esam šajā brīdī. Mums ir jāatšķir garīgais un materiālais, un jāciena abi.”
Gauračandrika Devi Dasi