Long story short sievietes galvenā problēma ir skopums.

Tātad, ja esi piedzimusi par sievieti, tas automātiski nozīmē, ka esi skopa, un ka tavs uzdevums ir iemācīties visus (sākot ar sevi) mīlēt bez nosacījumiem un dāsni dalīties savā mīlestībā.

Runā, ka sievietes vientulība, tā ir izteikta skopuma pazīme. Jo sieviete nevar būt vientuļa – īstai sievietei vienmēr ir kāds, par ko parūpēties. Var rūpēties par veco kaimiņieni, par pamestiem dzīvniekiem, palīdzēt radiem un draugiem, cept kūkas, iet ciemos, zvanīt. Un tad kādu dienu tai arī izveidosies attiecības, sava ģimene… Lai vai kā, sēdēt un gaidīt, kad atnāks kāds, kas Tev dos – tas ir slikts plāns.

Arī attiecību veidošanas sākumā skopums var visu sabojāt. Nereti sievietes, kad tām uzrodas draugs, beidz komunicēt ar ārpasauli, ieslēdzas četrās sienās un mēģina izspiest no attiecībām maksimumu baudas ne ar vienu nedaloties. Taču šādas attiecības ir nolemtas neveiksmei, jo Visums egoismu un skopumu neatbalsta. Jo vairāk prieka sākumposmā ražojas attiecību iekšienē, jo vairāk šis prieks ir jādod ārā.

Tik tālu es biju noklausījusies lekcijās jau pirms dažiem gadiem, taču, kas notiek tālāk? To es nezināju…

Pēc tās eiforijas, kas saistās ar bērna parādīšanos, iestājas nogurums. Abiem. Es nezinu, vai tā ir taisnība, bet šķiet, ka lasīju kaut kur, ka statistiski vispār laulības arī izjūk lielākoties pirmajos 5 gados no laulības slēgšanas brīža. Un, atklāti sakot, mūsu attiecības ar vīru kādu brīdi jau vairs nebija tādas kā sākumā…

Protams, es meklēju atbildes vēdiskajās zināšanās, taču neko daudz tās nelīdzēja, bet tikai visu pasliktināja. Katru dienu, es biju nogurusi un gaidīju, ka mājās atnāks vīrs un uzklausīs visu manu sakāmo, nomazgās traukus un paspēlēsies ar bērnu tā, kā gribu es, tā, lai es varu pasēdēt klusumā un visi apkārt ir priecīgi.

Taču manam vīram ne pārāk interesēja mans stāstāmais un viņam krietni lielāku interesi izraisīja bērna audzināšana, nevis izklaidēšana. Un tas mani padarīja traku, kā rezultātā es pārslēdzos uz ‘es pati’ modu.

Pagājušogad mēs iepazināmies ar vienu citu ģimeni, kurai ir labas attiecības ģimenes iekšienē. (Un mana stratēģija pa dzīvi vispār ir tāda, ka jāmācās nevis no teorijām, bet atrast reālu cilvēku, kam sanāk tas, ko tu gribētu, lai sanāk Tev, un jāpārņem vajadzīgas īpašības. Īstenībā par to arī stāsta Vēdas… Nu, ka garīgo skolotāju vajag nevis tāpēc, ka viņš ir enciklopēdijas vietā, bet tāpēc, ka tas ir cilvēks, kuram vēlies līdzināties.) Tā nu es vēroju to ģimeni un meklēju līdzīgo un atšķirīgo.

Pirmais, ko es konstatēju bija tas, ka viņi nemaz nepavada tik daudz laika kopā. Ka katram ir sava dzīve, katrs tiek galā pats. Arī uz manu jautājumu par to „kā Jums tas izdodas?”, mana jaunā draudzene atbildēja, ka viņi laiku kopā pavada reti, bet kvalitatīvi.

No malas arī izskatījās, ka viņa visu paspēj un nav nogurusi. Bērni iet uz dārziņu, viņai atrodas laiks izglītoties un nodarboties ar saviem hobijiem. Bet viņš viņu nezāģē par to, ka bērni ēd neveselīgi vai skatās multenes.

Respektīvi – pat ja tā arī ir ilūzija, viņu stratēģija reāli darbojas, kamēr mūsu – nē.

Tad es patinu bildi atpakaļ mūsu parastai dienai… Un, kā būtu, ja es būtu ‘es pati’ modā jau tajā mirklī, kad vīrs atnāk no darba? Ja es uzklausītu, kā ir gājis viņam, pati tiktu galā ar bērnu, ļautu viņam darīt viņa lietas, pat ja tās ir vienkārši pasēdēt pie kompja.

Kad mēs ar vīru iepazināmies, lielākoties runāja viņš. Un es klausījos ne tādēļ, ka es mēģināju viņam iepatikties. Es vienkārši neesmu liela runātāja. Man patīk izrunāties reizi mēnesī, bet es patiesībā nemaz nealkstu stāstīt par to, kā man ir gājis, katru dienu. Un man interesē, kā iet viņam. Pat ja tas nav nekas intelektuāls, bet kaut kādas darba klačas… Es sēžu mājās, tāpēc man bišķiņ pietrūkst drāmas.

Tad es domāju – kā būtu, ja es padzīvotu ‘es pati’ modā nedēļu vai mēnesi? Ja es nečīkstētu par to, ka viņš mani nekur neved, bet saplānotu mums braucienu bez konsultēšanas par šo jautājumu? Ja es viņam neko nelūgtu izdarīt, ko vajag man, bet darītu to pati? Ja es beigtu viņu izmantot savai ērtībai?

Un tad pār mani nāca apgaismība… Skopums! Jo neviļus rodas jautājums – ja es visu varu pati, tad priekš kam man esi vajadzīgs Tu?

Bet nebija jau arī vajadzīgs pirms tam! Vajadzēja apprecēties statusam, vajadzēja laulībā dzimušos bērnus… Es iegāju mūsu attiecībās kā veselums, kuram nekā nevajag – kas var dalīties, var iedvesmot, var vienkārši būt. Un tad kļuvu par cilvēku, kas kaut ko gaida, par cilvēku, kam ar sevi nepietiek – par nabagu.

Un tas ir likumsakarīgi…

Jo skopums rada nabadzību.