Ar vēdiskās zināšanām es saskāros pirms 9 gadiem. Toreiz nezināju, kas ir vēdas. Tas bija jauns vārds, jauna filozofija, jaunas zināšanas. Toreiz es nesapratu to, ka vēdas ir kaut kas milzīgs. Manā izpratnē tās varēja būt dažas grāmatas, kas līdzīgi kā bībele palaiž ar atšķirībām, bet pa lielam vienu ideju. Man likās, ka visi, kas runā par vēdām, runā par vienu un to pašu. Es toreiz neaptvēru, ka vēdām ir virzieni, zināma sašķeltība. Man likās, ka vajadzētu būt tā, ka ir vieni, kas šīs zināšanas interpretē pareizi un citi – nepareizi…

Mans vēdu ceļš sākās Šivas centrā. Tās bija vēdas priekš manis. Praktiskas, konkrētas zināšanas, kas palīdz realizēties materiālajā dzīvē, bet veids, metodes, kā pie kārotā tikt, ir visnotaļ nemateriālas… Ātri vien es sapratu – tas nav priekš manis (te sākās interesantā daļa, tādēļ, lūdzu, izlasi līdz galam).

Kāpēc ne priekš manis? Tāpēc, ka es esmu ļoti apgarota persona, bet tie cilvēki, kas tur iet… Viņi taisa pudžas, lai dabūtu auto! Nu, cik gan sekli tas ir!!! Viņi ir fokusēti uz materiālo, cepjas par naudu, grib panākumus darbā, jaunus īpašumus, arī attiecības. Bet man… Man nekas no tā nav svarīgi. Bija pilnīgi acīmredzami tas, ka es neiederos, jo man ir citas vērtības. Un vēl – vēl viņi kultivē seksu. Un man tās tēmas zem jostas vietas nemaz neiet pie sirds.

Kad man konsultācijā pateica (burtiski!), ka man vajag atrast kādu, kas mani “normāli izvālē”, man likās, ka tas ir ļoti rupji, par spīti tam, ka nebiju meitene, kurai šīs tēmas ir pilnīgs tabū.

Tā es sāku klausīties Torsunovu un tad vēlāk citus to “īsto vēdu” skolotājus. Viņi nerunāja par materiālām lietām, naudu, nerunāja par seksu un es jutos iederīga. Ilgi, gadiem. Tā informācija neko nemaksāja, bija youtube, audioveda pieejama par brīvu. Kvantumi ar bezmaksas zināšanām.

Interesanti ir tas, ka šogad runāju ar vienu meiteni, kas kalpo Krišnas centrā, un viņa teica, ka arī sāka tieši Šivas centrā, bet nu, zin kā… “Viss tik dārgs, tik dārgs. Bet vēdas uzrunāja un gribējās uzzināt vairāk. Un te nu mēs esam – apmēram tā.” Es viņu sadzirdēju un šī pieredze palika kaut kur karājoties manā galvā.

Beigās izrādījās, ka Latvijā diezgan pārliecinoši vēdas sadalās divos virzienos – ir krišnaīti (vaišnāvi) un šivaīti (pa lielam tur lielāko daļu jogistus var pieskaitīt tādā vai savādākā veidā, jo ne jau uz dievu, bet laimi un prieku savā izpratnē viņi vēlas doties, lai kuras dzīves sfēras uzlabošana tiem arī būtu padomā). Krišnaīti nav pret darbošanos materiālajā dzīvē – viņi saka, ka tu vari strādāt savā profesijā, pildīt pienākumus laulībā, arī baudīt dzīvi, taču tev ir jāpieņem viss, kas notiek, un visa sava darbība jāvelta Krišnam. Kamēr Šivaītiem skaidri ir jānoformulē sava problēma un tad jāsaprot, kādiem līdzekļiem radīt apmierinātību ar šo jautājumu. Ne pasīvi. Šivaīts saprot, ka, protams, viss notiek kā tam ir jānotiek, bet viņš aktīvi piedalās savas dzīves mainīšanā.

Abi runā par diētu, dienas režīmu it kā… Bet daudz kas arī atšķiras. Piemēram, krišnaīti vēlas būvēt savas attiecības maksimāli tuvu dievišķajam plānam, kamēr šivaīti par attiecībām neko daudz nerunā, izņemot to, ka tā ir problēma nr1 pasaulē un ka ir veidi, kā šo problēmu risināt. Gan visiem kopā, gan katram individuāli. Un, kamēr īstie krišnaīti ievēro celibātu, tikmēr Šivaīti studē Tantru (kas ir vēdisko zināšanu sastāvdaļa!). Abi studē vēdas, abi virzieni izriet no vēdiskiem tekstiem, cik noprotu… Manuprāt, lai izvēlētos īsto ceļu, sevi vajag iedalīt pie pareizajiem.

Šogad man sakarā ar šo te visu ir notikusi reāla apziņas transformācija. Pēc 9 gadiem. (Astroloģiski tas varētu būt tādēļ, ka 9 gadi ir ½ no Rāhu un Ketu veiktā apļa. Respektīvi, šobrīd viņi atrodas tieši pretējās pozīcijās, nekā viņi bija pirms tiem 9 gadiem – ir noiet pusceļš, ir saprasta viena no pusēm…)

Par spīti tam, ka pēdējos gados es tulkoju, interpretēju un pati klausījos pārsvarā tieši tādu komerciāli-populāru vaišnāvu doto informāciju, no manām un vēdu attiecību pirmsākumiem man bija palicis 1 ieradums:

Katru gadu ir viena diena, kad dievs vai avatars Šiva nolaižas uz zemes, to sauc par Mahašivaratri svētkiem, un tajā dienā var doties uz pasākumu, paskatīties rituālu, padziedāt mantras un, kas nav mazsvarīgi, “nodot” Šivam savu karstāko vēlēšanos. Un es pati, piemēram, neskatoties pat uz to, ka lekciju ciklu par pudžām sen sen biju noklausījusies, tomēr pati nekad neesmu taisījusi, arī ģenerālo pudžu nē… Jo man neko tik ļoti negribās, viss ir, es nemirstu (tfu, tfu tfu) – tās zināšanas par pudžu taisīšanau esmu noglabājusi kritiskām situācijām. Bet tomēr katru gadu ir tā viena vēlme, ko tā īpaši neiesprinstot gribās palaist gaisā… Un, tici vai nē, visas manas vēlmes ir piepildījušās.

Pēdējos gados, kamēr biju stāvoklī un ar mazu bērnu, pati nekur negāju. Pēdējo homu apmeklēju astotajā grūtniecības mēnesī… Nākamajos gados mājās uz papīrīša sarakstīju savu vēstuli Šivam un nodevu mammai, bet viņa savukārt to aiznesa nolikt Šivas centrā. (tas nav tā, ka es reklamēju konkrēti Šivas centru, Mahašivaratri pasākumi notiek arī citos centros, biedrībās, bet man laikam karma ir konkrēti ar šo vietu) Bet šogad es nolēmu aiziet pati uz bišķiņ, ar visu savu trīsgadnieku. Atbraucām uz Rīgu, nopirkām auglīšus (ziedojumu Šivam), aizgāju pie vīra uz kafeinīcu un tur mēs visi 3, katrs uz savas lapiņas sarakstījām karstākās vēlēšanās. Bija diezgan stiprs lietus, mēs ar Žaku ieradāmies uz pasākumu pusstundu pirms beigām, iegājām telpā, kur notika translācija no pasākuma, kas notika stāvu zemāk – lejā viss ir pārpildīts, bet augšā joprojām ir tā liela bara enerģija, bet cilvēku mazāk. Visi skandināja Om un man par brīnumu Žaks sāka skandināt līdzi, lai gan es viņu par šīm tēmām īpaši negruzīju. Un tas Om viņam, starp citu, pasprūk ik pa laikam vēl joprojām.

Es ticu tam, ka bērni jūt lietas kaut kā pareizāk nekā mēs. Viņus nevar apmānīt ar reklāmu, viņi nav apauguši ar priekšstatiem, nedomā par to, kas izklausās labāk, kas ir prestižāk utt.

Piemēram, Žaks ir gājis šogad ar mani arī uz Krišnas centru, bet tur viņam īsti nepatika. Pirmo reizi pagaršojot viņu ēdienu viņš izvēmās uz altārzāles grīdas un citas reizes pacietīgi, kā tāds pieaudzis un skumjš, gaidīja, kad beidzot varēsim doties projām.* (*Tas neko nenozīmē, vienkārši novērojums. Pie tam pie krišnaīta Uģa Kuģa ciemos viņam tīri labi patika, un bija viens tāds episks moments, kad mēs, atnākot ciemos, gājām uz vannas istabu nomazgāt rokas un Žaks ar slapjajām rokām pārbrauca sev pāri galvai, sejai un uz leju līdz pēdām – un es nespēju iztēloties, kas cits, izņemot enerģētiku, viņam lika tā darīt – viņš nekad neko tādu nebija redzējis. Bet tur bija tā problēma, ka viņam neizveidojās veselīgs manā izpratnē kontakts ne ar vienu citu tur esošo bērnu – pie visas labās enerģētikas tur vienkārši nebija viņa cilvēki.)

Savukārt tajā Mahašivarātri Žaks gāja palīdzēt salikt puķītes (un viņš nekad nepiedalās nekādos workshopos) un ar gardu muti ēda Prasādu (iesvētītos auglīšus).

Mums ģimenē arī par Šivas centra prasādu ir viens episks stāsts. Vienu dienu mamma brauca no homas ar autobusu. Sen jau tas bija… Viņa, kā jau sieviete, domājot par visiem pārējiem, bija paņēmusi dažus auglīšus no homas mums – bērniņiem. Taču sagadījās tā, ka ar to autobusa reisu, uz kuru viņa tieši paspēja, brauca viens zināms un patīkams šoferītis, un viņa vienu augli iedeva viņam – “apēd un būs tev laimīte” apmēram. Pārsteigums bija tad, ka viņa viņu satika atkal pēc pāris mēnešiem un šis notikums vairs pat nebija viņas galvā. Viņš viņu ieraudzīja un uzsāka: “Klau, atceries tu man toreiz iedevi to auglīti? Kopš tās dienas daudz kas ir mainījies. Es vairs neēdu gaļu un esmu zaudējis 10 kilogramus svara.” Tādi, lūk, brīnumi.

Kas attiecas uz enerģētiku, vēlos pastāstīt par apstākļiem, kādos šobrīd rodas šis te bloga ieraksts…

Vakar vēl es biju Liepājā ar semināriem, bet tagad esmu Klaipēdā. Ir 7 no rīta un šim rakstam iet jau 3. lapa. Es izvēlējos bookingā šo Villu (viesu māju), kur palikt… Nezinu dēļ kādiem apsvērumiem. Bet pēdējās nedēļās esmu bijusi diezgan uzvilkta, notika kaut kāda tīrīšanās – man bija problēmas gan ar ēšanu, gan miegu. Ēst negribās, pagulēt nevar. Arī vakarnakt uz skaļās ielas Liepājā es dabuju pagulēt kādas 4 stundas… Mēs atbraucām uz šejieni septiņos vakarā ar plānu doties ar riteņiem uz jūru un ko vēl ne. Bet es ienācu istabā un iegāzos gultā. Un atslēdzos… Un pamodos īsi pēc vieniem naktī. Kopš tā laika es neguļu. Kādu laiku nosēdēju gultā, domājot par Rāhu un Ketu mokšas mājās, par semināriem, par Tantru, tik daudz ideju un vēlme darboties. Ap četriem sapratu, ka nebūs gulēšana. Nomazgājos, sakopos, paņēmu pudeli ar ūdeni un laptopu un gāju sēdēt uz foršā balkoniņa, ko ievēroju atbraucot. Tā nu es uzrakstīju 2 lapas un ieraudzīju saimnieci nākam uz šejieno gatavot brokastis. Bingo! Es varēšu dabūt rīta kafiju jau tagad! Es steidzos lejā uz virtuvi. “Pie jums ir tik laba atmosfēra, interjers, krāsas, gleznas – totāli manā stiliņā, man te viss patīk!” es teicu saimniecei. Un te nav nekādas norādes uz austrumu lietām, garīgumu vai ko tādu – a la akmens buddas galvas statuja stūrī, japāņu vāze vai kas tāds. Gleznas ir lietuviešu gleznotāja peizāži… Vienkārši akurāti. Un viņa man pastāstīja, ka šajā vietā notiek retrīti. Ka viņa pati ir veģetārietie (ex vegāne ar 7 gadu pieredzi). Ka uz šejieni brauc visādi interesanti cilvēki ar lekcijām. No Indijas, Vācijas, Zviedrijas. Ka viņa nevienu nemeklē, šo vietu viņi atrod paši. Un to, ka šajā vietā nekad neviens nav dzēris alkoholu – nav atļauts. (Lai gan tas nekur nav rakstīts.)

Un, runājot par vietām un enerģijām, ar Šivas centru man bija līdzīgi, jo tur daudzas lietas man* (*manam prātam, taču es cenšos neasociēt sevi ar prātu) nepatīk, bet, kad es ieeju tur iekšā – man tur patīk. Informācija mēdz nepatikt, bet sajūtas patīk. Citās vietās atkal ir otrādi – prātam viss ir pa prātam, var redzēt loģiku, iet kopā ar šī brīža pasaules uztveri, bet ķermeni nevar piemānīt, viņš pretojas.

Piemēram, ar Krišnas centru man bija tā – un tā nav antireklāma vai kas tāds, es esmu meklējumos – meklēju atbildes un varbūt mana pieredze Tev var palīdzēt ātrāk nonākt līdz kaut kam svarīgam. Vai varbūt Tev jau ir atbilde un tu man vari pastāstīt… Tātad bija tā, ka sākumā sajūtas tur bija labas, varēja just, ka stress aiziet projām, bet es tur nogāju 2 mēnešus un principā jau pirmā mēneša laikā pieņēmos svarā par 3 kilogramiem. Ja esi dzirdējis/jusi vai lasījis/jusi manu autorlekciju “Pirmie soļi personīgajā attīstībā un garīgajā izaugsmē” (žurnāls Mistērija janvāris-jūnijs 2019), tad zini, ka es tur stāstu par to, ka mēs karmu emociju formā varam izdzīvot vai nospiest uz leju – tai skaitā ar ēdienu. Un man reāli bija tur tāda sajūta, ka es neprogresēju, bet to labsajūtu iegūstu vienkārši atsakoties risināt to, kas jārisina. Ka es, ja ne krītu, tad prokrastinēju. Un galu galā man liekie kilogrami nav vajadzīgi.

Burbulis ar Krišnas centru uzsprāga īsā laikā. It kā. Lai gan laikam uz to tas viss gāja 9 gadus.

Es sāku lasīt Bhagavatgītu Šrīla Prabhupādas versijā un sapratu, ka tas viss mani vispār neuzrunā. Bet nav tā, ka mani neuzrunā vēdas! Neesmu es pagriezusi vēdām muguru. Es vienkārši sapratu, ka es esmu Šivaīts. Ka esmu ļoti pieķērusies materiālajam un neesmu ne tuvu gatava to laist prom. Es nevaru melot, ka es to gribu… Es sapratu, ka es neesmu ne par matu labāka par tiem cilvēkiem, kas taisa pudžu, lai dabūtu auto vai piesaistītu partneri. Vienkārši tās nav manas tēmas. Man ir mana ģimene, manas atmiņas, mana materiālā pieredze – šobrīd tas ir mans spēka un iedvesmas avots. Jā, saprotu, ka pieķeršanās un tādā garā… Bet, kad es mostos no rīta ar savu dēlu un vīru vienā gultā, es vienmēr gribu pastiept to mirkli garāku – es negribu celties, gribu, lai tas mirklis ir mūžīgs. Tāpat kā citi gleznaini mirkļi. Un, ja es saņemos un pieceļos jogot, skaitīt lūgšanas vai lasīt garīgo literatūru, tad tas ir tikai aiz bailēm pazaudēt to, kas man ir, aiz vēlmes, lai šī pozitīvā šīs materiālas dzīves pieredze turpinās.

Es nesaku, ka negribu attiecības ar Dievu. Mums jau ir attiecības. Paralēli šiem materiālas dzīves notikumiem. Un man nav sajūta, ka viņš ir greizsirdīgs vai savtīgs. Viņš par mani priecājas. Par to, ka es priecājos. Un dažreiz skumst man līdzi. Un reiz mēs atkal savienosimies tā paīstam un līdz galam. Kad pienāks laiks.

Pēc 9 gadiem mācību, eksprerimentu, prakses es, esot prom no Šivas, kas piepilda materiālas vēlmes, it kā – tas ir tā, ka es neesmu iespaidojusies, man nav izskalotas smadzenes, es neesmu nekur piederīga, iesaistīta utt. – pati esmu nonākusi līdz secinājumiem, līdz sajūtai, kuru nevar pārprast un nevar noviltot. Cik liela nozīme ir dzimtas lietām, senčiem utt, cik nereāli milzīga nozīme ir seksam (Tantrai). Šīs lietas toreiz nevarēju aptvērt, bet tagad jūtu, ka tas ir svarīgi. Pati no sevis. (Tieši tāpat kā droši vien pēc 9 gadiem pati nonākšu pie Krišnas, bet nu jau ne Dharmas, bet Kamas līmenī.)

Es esmu sapratusi, ka man un tev – mums vajag gribēt to, ko gribās, nevis to, ko vajag. Un mans kā astrologa uzdevums ir nevis spiest virsū kaut kādas dogmas, bet palīdzēt cilvēkiem tikt harmoniski pie tā, ko viņi vēlas, lai secinājumus viņi var izdarīt paši.

Un taisnība vien bija astrologam toreiz, kurš teica, ka vajag to “labo seksu” un tad viss būs, jo tas IR garīgas attīstības instruments.

Un tā tā dzīve paiet, domājot, ka visi, kuru viedoklis griežās iekšā tavējā, ir nepareizi, neperfekti, nenoderīgi. Bet iet laiks un visu saliek savās vietās.

Un galējais secinājums par šo te visu priekš manis personīgi ir tas, ka zināšanas, kas tiek dotas par brīvu, nav efektīvas vairumā gadījumu. Mēs dzenamies pakaļ haļavai un zaudējam savu dzīves laiku, kas ir vērtīgākais, kas mums ir. Bet tas nenozīmē, ka, lai garīgi attīstītos, vajag baigo piķi. Vienkārši nevajag neko sasteigt – to ātri nevar aptvērt, tam vajag gadus, tam vajag informāciju apvīt ar pieredzi, izlaist caur sevi un tikai tad tā kļūst par zināšanām. Līdz ar to nonstopā ieguldīt šajā garīgajā, ezotēriskajā, astroloģiskajā, tantriskajā informācijā nav jēgas. Vienkārši vajag būt kaut kur tur blakus. Lai mūsu iekšējais wi-fi var pieslēgties. Tad, kad datorā slēdza interneta vadu pa taisno iekšā, tad no turienes nevarēja dabūt tik daudz informācijas kā tagad!!!

Vienkārši vajag dzīvot. Paīstam. Skaisti. Ar sirdi. Tvert mirkļus.

Nu nevajag visu laiku būt tonusā! Ja būs sarežģīti – nesatraucies – mēs visi esam vienoti. Tev nav jābūt apbruņotam/ai ar zināšanām visām dzīves situācijām =>

kad vajadzēs, dzīve noteikti iedos Tev cilvēku, caur kuru Dievs Tevi uzrunās un dos īsto padomu.