Stāsts par diviem mazuļiem un dzīvi pēc dzemdībām

Stāsts par diviem mazuļiem un dzīvi pēc dzemdībām

Reiz vienas grūtnieces vēderā sarunājās divi mazuļi… Viens no viņiem ticīgais, otrs – neticīgais.

 

Neticīgais mazulis: – Vai Tu tici dzīvei pēc dzemdībām?

Ticīgais mazulis: – Jā, protams. Visiem taču ir skaidrs, ka ir dzīve pēc dzemdībām. Mēs šeit esam tikai tādēļ, lai kļūtu pietiekami stipri un gatavi tam, kas sagaida mūs pēc tam.

 

Neticīgais mazulis: – Tās ir muļķības! Dzīve pēc dzemdībām nav iespējama. Vai Tu spēj iedomāties, kā šāda dzīve varētu izskatīties?

Ticīgais mazulis: – Es nezinu visas detaļas, bet es ticu, ka tur būs vairāk gaismas un ka mēs pat varbūt paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti.

 

Neticīgais mazulis: – Kādas blēņas! Nav iespējams staigāt un ēst ar muti! Tas ir smieklīgi! Mēs saņemam visu nepieciešamo caur nabassaiti. Zini, ko es Tev gribu pateikt: dzīve pēc dzemdībām nav iespējama, jo mūsu dzīve – nabassaite – un tā ir pārāk īsa.

Ticīgais mazulis: – Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Vienkārši viss būs nedaudz citādāk. To ir iespējams iztēloties.

 

Neticīgais mazulis: – Bet no turienes vēl nekad neviens nav atgriezies! Dzīve beidzas līdz ar dzemdībām. Un vispār – dzīve – tās ir ciešanas tumsā.

Ticīgais mazulis: – Nē, nē! Es precīzi nezinu, kā izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, bet jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim Mammu, un viņa par mums parūpēsies.

 

Neticīgais mazulis: – Mammu? Tu tici Mammai? Un kur tad tā ir?

Ticīgais mazulis: – Viņa ir visur apkārt mums, mēs esam viņā iekšā un pateicoties viņai mēs kustamies un dzīvojam, bez viņam mēs vienkārši nevaram eksistēt.

 

Neticīgais mazulis: – Pilnīgas muļķības! Neesmu redzējis nekādu mammu, un tādēļ ir acīmredzami, ka tās vienkārši nav.

Ticīgais mazulis: – Nevaru Tev piekrist. Jo taču dažreiz, kad viss apkārt pieklust, var dzirdēt, kā viņa dzied, un sajust, kā viņa paijā mūsu pasauli. Es ticu, ka īsta dzīve sāksies tikai pēc dzemdībām. Un Tu?

 

Neticīgais mazulis: – A ko es, man tepat nav slikti, gribētos labāk iekārtot savu vietiņu, un kas tālāk būs, to, kā saka, dzīvosim – redzēsim, bet tas, ka paijā un dzied, tie ir iekšdzemdes pasaules likumi.

Ticīgais mazulis: – Bet pasaule nevar pati par sevi dziedāt tik skaisti, Tu paklausies, kādi vārdi ir tajā dziesmā, paklausies, kā Mamma ar mīlestību mūs sauc.

 

Neticīgais mazulis: – Kas ir Mīlestība? Re, dzīvojam mēs te ar Tevi, saprotamies, un labi, ka tā.

Ticīgais mazulis: – Dzīvot var arī rāpojot tumsā, bet es Tev stāstu par gaismu, kuru ieraudzīsim, kad pienāks laiks, kad mēs ieradīsimies ar kliedzienu pie Mammas un raudāsim par to, ka sāpinājām viņu, un tad kļūsim par pilnīgi jaunas pasaules daļu.

 

Neticīgais mazulis: – Redzi, ko mamma mums ir sagatavojusi – kliegšanu, raudāšanu, un man vēl jābūt par to pateicīgam…

Ticīgais mazulis: – Bet tieši tas mums iedos spēku izdzīvot šādā gaismā.

 

Neticīgais mazulis: – Bet priekš kam man tāda gaisma, lai es ‘izdzīvotu’?

Ticīgais mazulis: – Lai pēc tam dzīvotu mūžīgi, nemirstot, jo nevar taču būt tā, ka Mamma mūs iznēsā nāvei, vai ne?

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This