Reiz jauns vīrietis vaicāja viedajam:
„Kā tas nākas, ka esi tik ļoti laimīgs ģimenes dzīvē? Tevi visi ciena, prasa Tev padomus. Kāds ir tavs noslēpums?”
Viedais pasmaidīja un pasauca savu sievu. Istabā ienāca skaista un ļoti laimīga sieviete:
„Jā, dārgais!”
„Mīļā, pagatavo, lūdzu, mīklu pīrāgam.”
„Labi!”
Viņa aizgāja un pēc 20 minūtēm atgriezās pateikt, ka mīkla ir gatava.
„Pievieno mīklai labāko sviestu, ko atrodi mūsu krājumos, un tos riekstus, ko atstājām mūsu dēla jubilejas svinībām.”
„Labi!”
Pēc 10 minūtēm viņa atnāca atkal, un vīrs teica:
„Un tagad pievieno mīklai mālu no mūsu pagalma. Un liec cepties.”
„Labi,” – teica sieva.
Pēc pusstundas dīvainais pīrāgs jau bija gatavs.
„Protams, mēs to neēdīsim!” teica vīrs – „Atdod pīrāgu cūkām.”
„Labi,” – teica sieva.
Viesis bija šokā. Vai tiešām kaut kas tāds ir iespējams? Sieva izdarīja visu, ko teica vīrs un nevienu vārdu nebilda pretī. Pat tad, kad vīrs teica viņai darīt pilnīgi absurdas lietas.
Viņš nolēma mājās atkārtot šo eksperimentu.
Kad viņš ienāca pa durvīm, uzreiz izdzirdēja sievas smieklus. Viņa kopā ar draudzenēm spēlēja galda spēli.
„Sieva!” – vīrietis viņu uzrunāja.
„Esmu aizņemta!” – viņa kliedza no guļamistabas.
„Sieva!”
Pēc 10 minūtēm viņa atnāca:
„Ko Tev vajag?”
„Uztaisi mīklu!”
„Tu esi galīgi traks! Mājās ir pilns ar ēdienu, un man ir viskautkas cits darāms!”
„Uztaisi mīklu, ka es Tev saku!”
Pēc pusstundas uzvilkusies sieva paziņoja, ka mīkla ir gatava.
„Pievieno mīklai labākos riekstus un visu sviestu, kas mums ir!”
„Tu tiešām esi nojūdzies! Parīt ir manas māsas kāzas, un tie rieksti ir paredzēti kāzu pīrāgam!”
„Dari, kā es saku!!!”
Sieva pielika mīklai daļu no riekstiem un atkal atnāca pie vīra.
„Un tagad pieliec tur vēl klāt mālus!”
„Tu esi pavisam traks! Vai Tu saproti, cik daudz produkti būs veltīgi izšķērdēti?”
„Pievieno mālus un cep!”
Pēc stundas sieva atnesa gatavu pīrāgu un nometa to uz galda:
„Tagad es paskatīšos, kā Tu to ēdīsi…”
„Es to neēdīšu! Aiznes cūkām!”
„Zini ko? Tad ej pats baro savas cūkas!”
Viņa aizcirta durvis un aizgāja uz savu istabu. Un vēl vairākas dienas smējās par vīru visu priekšā, stāstot šo stāstu.
Viesis nolēma atgriezties pie viedā:
„Kāpēc? Kāpēc Tev viss izdevās un Tava sieva visu izdarīja, kā Tu teici, bet manējā sarīkoja skandālu un joprojām smējās par mani?” – vaicāja tas vēl pat neienācis pa durvīm iekšā.
„Viss ir vienkārši. Es ar viņu nestrīdos un nekomandēju. Es viņu vienmēr aizstāvu, un tas viņu padara mierīgu. Mana sieva ir mana atslēga uz laimīgu ģimenes dzīvi.”
„Vai tas nozīmē, ka man būtu jāmeklē cita sieva?”
„Tas izklausās pēc vienkārša risinājuma, bet tas Tevi novedīs pie bēdīga rezultāta. Tev un Tavas sievai ir jāmācas vienam otru cienīt. Un priekš tā Tev pirmajam ir jādara viss, lai viņa būtu laimīga.”
„Bet es jau daru visu priekš viņas!”
„Bet, vai viņa ir laimīga? Jūs apprecējāties, lai viens otru mīlētu, lai rūpētos, lai kopā priecātos. Bet tā vietā jūs strīdaties, cīnāties par līdera pozīciju ģimenē, apspriežat viens otru aiz muguras…”
Domīgs vīrietis gāja mājās. Ceļā viņš ieraudzīja skaistu rožu krūmu. Tieši ar šādām rozēm viņš kādreiz centās iekarot mīļotās sirdi un roku. Pa vienam zariņam katru dienu. Visos gadalaikos. Kad pēdējo reizi viņš viņai dāvināja šādas puķes? To viņš atcerēties nevarēja.
Viņš paņēma vienu ziedu un nesa to mājās. Visi jau gulēja. Viņš negribēja sievai traucēt – un vienkārši nolika rozi blakus uz spilvena.
No rīta pirmo reizi pēdējo gadu laikā viņu uz galda gaidīja pagatavotās brokastis. Un sieva ar mirdzošām acīm. Viņš viņu apskāva un noskūpstīja, kā kādreiz pirms daudziem gadiem.
Viņš pārstāja darīt nesvarīgas lietas, un ar visiem spēkiem centās padarīt savu sievu laimīgu.
Viņa pārstāja pa mājās staigāt ‘kā pagadās’, un atkal ar prieku sāka gatavot viņa mīļākos ēdienus…
Pagāja pāris gadi, un pie viņa durvīm pieklauvēja kāds jaunietis.
„Esmu dzirdējis, ka jūsu attiecības ar sievu kalpo par paraugu citiem. Bet mana sieva mani zāģē, tērē visu naudu un mani vispār neklausa… Kāds ir Tavs noslēpums? Esmu izlasījis daudzas grāmatas, bet neviena man tā arī nepalīdzēja…”
Saimnieks pasmaidīja un teica:
„Nāc iekšā, dārgais viesi. Mana sieva kā reiz taisās cept pīrāgu”…