Ticība – neizsmeļams enerģijas avots

Ticība – neizsmeļams enerģijas avots

Bērns 12 gadus iet uz skolu, jo tic tam, ka izglītība ir vajadzīga, lai varētu dzīvot labāk, pelnīt, realizēt savas ieceres. Šī te ticība dod viņam enerģiju celties no rīta, sēdēt stundās, nepievērst lielu uzmanību konfliktiem ar citiem skolēniem vai skolotājiem, uzņemt informāciju, mācīties, spriest, pārvarēt savu slinkumu. Pusaudzis tic šņabim un cīgām. Tas viņam dod pozitīvu noskaņojumu visas nedēļas laikā, jo piektdien varēs iedzert. Tas viņam dod fizisku spēku, izturību, rezultātā var izdzert daudz, un, ja prieki beigušies, viņš bez problēmām var noiet vairākus kilometrus līdz tuvākajam veikalam. Šī ticība pazemina viņa prasības pēc komforta – var dzert dajebkur. Dod siltumu – ziemā starpbrīdī var iet pīpēt bez jakas. Ir cilvēki, kas ar šo pusaudža ticību nodzīvo visu mūžu. Protams, ir cilvēki, kam karmiski nav nosliece uz šāda veida sliktiem ieradumiem (jā, to nosaka karma, tā ka, ja jums intoksikācijas nekad īpaši nav interesējušas, tad ziniet, ka ar jūsu izvēli tam nav nekāda sakara – iedomībai nav pamata). Šie tad paliek ar savu ticību skolai, tad augstskolai. Tad augstskola beidzas, un ko tagad? Apmulsums. Nav vairs kam ticēt, jāmeklē kas cits. Puisis iedzer, uzspēlē datorspēles, varbūt iet uz darbu, ietusē ar draugiem, īsti nevar saprast, ko grib. Vārdu sakot, stagnē. Satiek meiteni, sāk dzīvot kopā, varbūt apprecas. Viņš sāk ticēt viņai, dzīvot priekš viņas. Tas viņam iedod motivāciju augt kā personībai, kā vīrietim. Parādās mērķis attīstīties darbā, meklēt papildus peļņas iespējas. Un visam pietiek laika un spēka. Meitene stagnē. Nezin, ko grib, nerod sevī motivāciju, nav spēka, gulšņā, slinkums, slimības. Piedzemdē bērnu un sāk viņam ticēt. Ticēt, ka jāizaudzina, jāpaceļ. Pazūd visas slimības, parādās spēks celties agri, tīrīt, gatavot, staigāties, attīstīties.

Cilvēks bez ticības nekā nevar.

Beigās sanāk, ka vienalga no kuras puses skatās, bet laime vienmēr ir nākotnē. Pabeigšu skolu, tad būšu laimīgs, pabeigšu augstskolu, tad būšu laimīgs, atradīšu labu darbu, tad būšu laimīgs, apprecēšos, tad būšu laimīgs, būs bērni, tad būšu laimīgs, nopirkšu dzīvokli, tad būšu laimīgs, bērni izaugs, tad būšu laimīgs, nopirkšu vasaras māju, tad būšu laimīgs. Hops un miris. Stulbi sanāk kaut kā.

Ticības objekts dod mums enerģiju. Enerģiju, bez kuras mēs nekā nevaram. Nevaram nestrīdēties, neapvainoties , neēst draņķus utt. Jo racionāls cilvēks, kā domā –ir problēma, tad vajag izlasīt grāmatu, kā to atrisināt. Bet šī informācija neko nemaina, jo mēs jau daudzos gadījumos dzīvē zinām, kā rīkoties ir pareizi, tomēr mēs to nedarām, jo mums nav enerģijas priekš tā.

Mēs ticam un kalpojam mūsu individuālai idejai par laimi, lai kāda tā arī būtu. Un kamēr mums ar mūsu ticības objektu, kas ir mūsu enerģijas avots, viss ir kārtībā, mēs esam pārcilvēki (tā mums šķiet), un nekas nevar izsist mūs no līdzsvara. Skat, cik vienkārši sanāk: ja cilvēks tic darbam un viņam ir problēmas attiecībās, viņš iet uz darbu, un jā, bišķiņ jau kremt, bet pa lielam vienalga, jo tas nav galvenais dzīvē. Ja cilvēks tic attiecībām un darbā tam neveicas, vēl jo vairāk – padomā, kāda gan starpība, un dodas priecīgs uz darbu. Ja cilvēks tic mašīnai un salauž kāju, viņš padomā, ka sadzīs taču un varēs dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim. Ja cilvēks tic savam ķermenim un viņam nozog mašīnu, viņš ir priecīgs, jo kājiņas un rociņas tam joprojām ir savās vietās.

Bet kas notiek, ja ar ticības objektu kaut kas notiek?

Ticība materiālajam objektam ir ciešanu iemesls. Tāpēc reliģijas (ticība Dievam, dieviem, augstākai apziņai, informatīvi vadošajam laukam) vienmēr bija un būs. Un tās zināmā mērā atrisina šo te ciešanu problēmu. Taču daudzi ar šo nav mierā, viņu prāts atgrūž šo informāciju. Un tas ir normāli, jo tas taču ir tik sāpīgi atzīt, ka Es iespējams nedaru kaut ko pareizi, Man taču ir tik ērti tā, kā ir, ar visiem maniem daudzu gadu laikā izveidotiem principiem un aizspriedumiem. Cilvēki dzīvības un nāves situācijā pat nav gatavi apsvērt to, ka varētu kaut ko mainīt. Kāds varbūt cieš no čūlas, Tu viņam saki, ka varbūt vajag beigt ienīst savu kaimiņu. „Beigt ienīst to idiotu? Ne par ko! Sviests ir tava filozofija! Labāk dzeršu zāles visu atlikušo mūžu. Un tie, kas Lieldienās iet Krusta ceļu, vai pusdienlaikā laukuma vidū klanās Allāham, vai brauc uz Indiju meditēt, tie jau visi ir sektanti vai vienkārši muļķi.” Kāpēc tā liekas? Tā cilvēka prāts darbojas, tā darbojas karma caur viņa prātu. Cilvēki ignorē faktus, acīmredzamo, lai tik sevi sevis paša acīs baltāku pataisītu. Bija raidījums par medicīnu, tur Krievijas galvenajam ārstam, doktoram, zinātniekam, paprasa: „Kā ir, iedzert 100g ir neveselīgi?” Nuuu… Zinātnieks! Akadēmiķis! Nevar pateikt, ka iedzert ir neveselīgi, jo pašam patīk iedzert. Lūk, tādā pasaulē mēs dzīvojam.

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This