Par to, kā zināšana rada MIERA sajūtu.

Par to, kā zināšana rada MIERA sajūtu.

Pirms neilga laika sadomājām aiziet ar dēlu uz nodarbību uz vienu skoliņu. Es viņiem piezvanīju un man teica, lai nosūtu īsziņā vārdu uzvārdu un ka gribam atnākt, un ka mums atsūtīs vajadzīgo informāciju.

Man neko nenosūtīja. Un normāli šādā situācija es būtu pārvērtusies par zvēru. Varbūt zvanītu skaidroties, varbūt panikotu, varbūt bēdātos… Bet ne šoreiz!

Uz šo skoliņu ir gājusi vienas manas paziņas meita, tādēļ es jau zināju, pirmkārt, to, ka tur ir pilnīgs bardaks, ir grūtības kaut ko sarunāt un neviens neko nezina. Tādēļ es gluži mierīgi sagaidīju nākamo dienu un vienkārši devos uz turieni, paņemot līdz arī pusdienu kastīti – JO ES ZINĀJU, ka bērni tur ēd līdzi paņemtās vēlās brokastis.

Mēs nebijām vienīgie, kas atnāca palūkot, kas tur notiek. Bija vēl viena māmiņa ar meitiņu, kura acīmredzot arī nebija saņēmusi nekādu info, tādēļ kastīti līdzi nepaņēma. Tā nu, kamēr pārējie bērni ēda auglīšus, jogīšus un cepumus, meitene ēda audzinātājas galeti. Un jau atkal – ja tam būtu jābūt manam bērnam, kas dēļ kāda sliktās strādāšanas pusbadā skatītos kā citi ēd, es droši vien (atkarībā no garastāvokļa) vai nu uzrīkotu vadībai skandālu vai apvainojusies dotos prom tūlīt pat.

Bet, pa cik man bija informācija no citurienes, ES BIJU GATAVA notikumiem gan psiholoģiski, gan visādi citādi.

Šī situācija savukārt man lika aizdomāties…

Interesanti, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja es neko nezinātu par astroloģiju, vēdām, dzimtas karmu???

Es strādātu.

Man pat prātā nenāktu, ka es varētu nestrādāt. Visas sievietes manā dzimtā ir smagi strādājušas gan darbā, gan mājās. Kādi tur hobiji? Kāda atpūta? Visa dzīves jēga taču ir pelnīt un tad tērēt, ko mēs it kā saucam par nevainīgu vēlmi uzlabot savas dzīves kvalitāti. Bet realitātē tā ir nemitīga meditēšana uz remontu un šmotkām.

Un galu galā – es esmu taču Mežāzis! Un Mežāži strādā.

Es droši vien joprojām mēģinātu iegūt to sasodīto papīru

kas apliecinātu, ka esmu izglītota un vispār kaut kur derīga – jo sertifikāts ir tik ļoti izreklamēts… (Un arī lai mammīte var lepoties.)

Tagad es zinu, ka sievietes ir apsēstas ar kalpošanu. Un ar mācīšanos. Un, ja kaut kas dzīvē neizdodas, tās sāk vēl vairāk mācīties. Taču visbiežāk tas neko neatrisina. (Jo, ja tev nepalīdzēja 3 kursi, tad arī 4tie nepalīdzēs. Tu taču zini: ja gribi, lai kaut kas notiek savādāk, ir nevis jādara kaut kas, ko jau dari, vēl vairāk, bet ir jādara kaut kas tāds, ko neesi darījusi.)

Un vēl es zinu, ka katram ir savs ceļš. Ne visiem ir lemts iegūt augstāko izglītību līdz 30 vai tikt pie bērna līdz 40, vai apprecēties līdz 50. Visam ir savs laiks – mēģinot būt tāds kā visi, var iebraukt pamatīgās auzās.

Es domātu, ka esmu kaut kāda ne tāda

jo vai nu es nemāku draudzēties vai neviens mani neizvēlas par savu draugu, vai nu es izvēlos dīvainus cilvēkus par saviem draugiem. Bet īstenībā viss ir pavisam vienkārši – tā ir mana karma – pret mani cilvēki izturas tā, kā izturas, jo esmu to nopelnījusi un tas nes sevī mācību.

Mani reāli ļoti reti kāds kaut kur aicina. Man nezvana praktiski nekad. Un nebaro. (Jā! Tas man ir laikam pa mātes līniju.) Un brīžiem pat šķiet, ka cilvēki to vien dara, kā mani izmanto (draudzējas tieši tik ilgi, cik ilgi tas ir izdevīgi), kas pirmajā mirklī šķiet diezgan bēdīgi. Bet, ja tā padomā… Vai es gribētu būt cilvēks, kuram nav ko dot? No kura nav ko ņemt? Vai es gribētu būt attiecībās patērētājs, kas tikai kritiski vērtē citu pūliņus un brīžiem ir pārāk slinks pat, lai ierastos, kur jāierodas?

Vai šī nav burvīga (piespiedu kārtā gan) iespēja mācīties pašai būt Saulītei, ap kuru pulcējas cilvēki – kas organizē tikšanās, kas cilvēkus priecē vai iedvesmo, vai atslābina?

Es domātu, ka ŠĪ ARĪ IR DZĪVE.

Iepriekš nebija, bet tagad ir. Vai, kā citiem gadās, ka dzīve bija kaut kad, bet tagad kaut kāds štrunts – kad atkal būs TĀ dzīve?

Tagad es zinu, ka ir posmi – periodi. Zinu, ka tur, kur esmu tagad, neesmu uz ilgu laiku.

Neesmu uzcēlusi krastā telti un sākusi cept desiņas. Man airi ir rokās un esmu gatava lekt iekšā laivā kuru katru mirkli.

Es zinu, ka šis mirklis nav nekāds jauns sākums, kā tas nepieredzējušai dvēselei varētu šķist. Esmu jau šādā situācijā bijusi un droši zinu, ka ir gluži otrādi – tās ir beigas. Ne sliktajā vārda nozīmē. Tie ir augļi. Tas ir tas, ko es esmu paņēmusi no šī sava dzīves posma.

Bet drīz nāks jauns un es reizē baidos no nezināmā un reizē esmu patīkami satraukta par to, kādus pārbaudījumus tas man atnesīs.


Šis ir tikai dažas domas, kas pie manis atnāca šajā stundā, kamēr mazais, kurš, es atvainojos, tajā sūda skoliņā savu kāju vairs nespers, saldi čuč savu diendusu.

Jebkurā gadījumā, es esmu ārkārtīgi pateicīga Visumam, ka esmu nokļuvusi šajā pozīcijā, kad nevarētu teikt gluži, ka es zinu, bet man ir vairāk informācijas nekā cilvēkam parastajam, kas savukārt man nodrošina diezgan mierīgu prātu, esot nomodā, un saldu netraucētu miegu naktī.

This Post Has 3 Comments

  1. Paldies, ka padalījies. Manī ir līdzīgas izjūtas un arī man neviens nezvana. Bet esmu iemācījusies un turpinu apgūt, un neiespringt par to.

  2. Paldies par to patērētāju, es arī negribu tāda būt. Tomēr ir nežēlīgi sāpīgi – līdzko es kautkāda iemesla pēc atsaku savu palīdzību, ne tāpēc,ka žēl vai slinkums, tā no manas dzīves pazūd kāds cilvēks.Arī pēc 10 gadu ilgas draudzības!

    1. Tātad tā tam bija jānotiek!

Leave a Reply

Aizvērt izvēlni
Share This